Arēnā Rīga Imanta Kalniņa Dziesmu spēles

Dekorācijas ļoti veiksmīgas, atgādina kādu retro salonu. Vai arī operu, bet nu tādu tautas operu, kurā var arī ienākt bez frakas. Sarkanas drapērijas, zelta imitācijas, lustras iekārtas virs mūziķu galvām, dziļumā ekrāns, uz kura rāda video. Par ekrānu es jums pieminēšu vēl, tikai vēlāk, jo man fascinēja tā oriģinālais pielietojums.

Jā. Kalniņš nav Pauls. Te nav tāda proletāriska gara kā Paula koncertos, nav pat kur smīkņāt. Es nenosodu Paulu, bet vienkārši cilvēks uz vecumdienām sāk līst ne savos lauciņos. Atkāpe, atceros Raimonda Paula koncertu LU aulā, kur viņš bija nolēmis savienot nesavienojamo vienā koncertā, Gija Kančellī - Stiksu un savas dziesmiņas. Sanāca dumji, apmēram kā operā starp Klīstošo Holandieti kāds no orķestra nolemtu uzspēlēt šlāgeri. Bet Kalniņam tā negadās, jo, gribat vai negribat, Kalniņš ir dziļāks.

Publika ir nesagrupējama. Te ir visu slāņu latvieši, uzsveru latvieši, jo Kalniņš ir bezgala latvisks komponists. Nezinu, vai tas ir plus, vai mīnus? Nu jā, Kalniņam nav tādi hīti, kā „ ... dāvāja, dāvāja, meitenei mūžiņu”, vai „Milion, milion alih roz”.

Uz skatuves „Autobuss Debesīs” ar visu Martu Kristiānu Kalniņu un maskētiem autobusa konduktoriem no Melo M. Nu, protams, visur esošā „Sinfonietta Rīga” ar savu bezgala daudzpusīgo diriģentu misteru Šnē. Jā, Šnē mani fascinē, vai tā ir modes skate, vai tas ir kaut kāds murgs, vai tas ir kaut kas ģeniāls, Šnē ir visur.

Nu klasika, klasika skan. Jebkurš kaut nedaudz sakarīgs latvietis var dziedāt līdz. „Autobuss” arī ir gana atraktīvs. Marts Kristiāns ir ticis pāri Kaupera sindromam un nu ir izveidojies par īstu personību. Gan labi kustās, gan labi dzied.

Atskats uz 60.-to un 70.-to gadu Kalniņa daiļradi. Neliels spļāviens sēnilajos komunistos, bet vietā. Kalniņš tak bija mūsu disidents, nu varbūt, ne tas cietušākais, bet tomēr bija. Tādēļ kadri no filmas „ Četri balti krekli” un ironija pāris dziesmās par sēnilajiem komunistiem, bet ja godīgi, vēl ļoti tematiski. Daži „dārzeņi” vēl ir dzīvi, Tallinā tikko plosījās. Busulis vēl sveic visus ar „ Biedriem”. Nu jā, vēl viena lieta, ar ko Kalniņš ir savādāks no Paula. Pauls ir „Novaja valnā” papucis un Allas Pugačovas mīlulis.

„Muzikanti spēlē manu mūžu” dziesmai skanot skaisti slaidšovi uz ekrāna ar Imantu kalniņu hipiju laikā, jā mums viņš bija „puķu bērns”. Skaisti un sirsnīgi. Vau, un tad jau ir kaut kas, parādās policijas koris „Justus”. Nu jā nedaudz atsit slavenā krievu kara dziesmu dziedātāja repertuāru, kad viņš kāpa uz skatuves ar armijnieku kori. Kalniņam ir humors, nu laikam veltījums Tallinai.

Tad jau brīnišķā dziesmiņa „Astoņi kustoņi”, asariņa pat nobirst. Uz ekrāna rāda latvju „multeņu ikonu”. Ojārs Vācietis aizlido padebešos.
Paskatos uz publiku un VIP ložām. Skaisti, redzu mazu meitenīti dejojam ar savu tēti, starp sēdvietu rindām skraida bērneļi. Skaisti, skaisti, skaisti!!!

„Ak Johan, Johan” dziesma. Te mani pārsteidz brīnišķais video savienojums, vienu pantu no dziesmas stafetē pārņem Jakušonoks un nodzied uz ekrāna.

Un Velna dziesma no filmas „Sprīdītis” ir pavisam spēcīga. To nodzied Niks Matvējevs. Varat iedomāties, cik spēcīgs velns viņš ir, vēders, melnās acis, milzīgie kuplie mati. Žoklis pilnīgi atkaras.

Tad  „Zilais Putniņš” no teātra izrādes. Zilā putniņa lomai izvēlēts Kulakovs. Viņš izcili atbilst, tikai drīzākais atgādina nevis tādu mīļu putniņu, bet gan izspūrušu pirāta papagaili. Bet kolorīti bez gala. Kulakovs smaida līdz ausīm, es tak zinu kā viņam patīk spēlēt. Akadēmijas karnevālā, šogad, viņš pievienojās grupai Logo, kuriem trūka buņģiera, laikam bija aizdzēries. Bet Kulakovs ir staigājošs instruments, izglāba visu uzstāšanos.

Nu jā, „autobusiem” ir jāpasakās Kalniņam senioram. Lai gan, kā zinām Martam bijušas visādas attiecības ar tēvu. Skala bija bezgala mainīga, bet laikam Marts ir sapratis, ka tēvs viņam ir devis visu. Varu pastāstīt, seniors junioru pamatīgi dresē mēģinājumos un ir gana skarbs. Bet kā savādāk, citādāk „Autobus Debesīs” būtu aizlidojis izplatījumā.

Autobusi ir auguši, savai dziesmai „Es šodien jūku prātā” ir bezgala radoša apdare, no „auslandes” ir atsaukts bijušais biedrs Andrejs Grimms un tas nu jauki rauj vaļā. Labi, labi, Mart, Tu turies!

Un nu jau tuvojas fināls. Tiek apsveikts pats Imants. Visi viņam aplaudē, ceļas kājās. Nobeigumā jau ir dziesma, kura letiņus parauj uz patriotismu un nostāda stāvus ar rokām, kuras atkal plaudē. Skan „Atkal debesis ir pušu” un tā jau ir dziesma, kura ir pāri visam. „ .... mūsu karogi ir meiteņu brunči ... ”, es dziedu līdz.

Publika ir ekstāzē un aicina vēl un vēl sastāvu uz skatuves.

Nu ko, novēlu Kalniņam organizēt biežāk šādus milzu koncertus. Raimonds tak pagājušajā gadā taisīja gandrīz „nonstopu”.