Skaņa rodas no kustības, palielinoties un samazinoties svārstību vai vibrācijas frekvencei. Tātad, ja kaut ko pietiekami ātri svārsta, sit vai berzē, tas izdod skaņu. Ko, tas īpaši nav svarīgi. Krāsu bunduļus, birstes, kurpes, galdu... Un, protams, vienīgo, kas mums pieder – sevi pašu. “Pulsa Efekts” bija pirmie, kas nopietni Latvijā aizsāka ideju par “Body Percussion”, t.i. Perkusiju stilu, kur skaņa un ritms tiek iegūts, “apstrādājot” savu ķermeni. Viņu pirmās idejas, kas arīdzan mijās ar pasaulslavenās perkusiju šovgrupas STOMP priekšnesumu moduļiem, tika realizētas 2007. gadā, kad uz Dailes teātra mazās zāles aptuveni šajā pašā gadalaikā puiši izcīnīja izrādi “Spēks”. Tobrīd “Arteļa” kā neatkarīgas telpas vēl nebija, un pilnīgā minimālisma stilā ieturētā skatuvē četrotne darbojās jaunās horeogrāfes Annas Ķirses vadībā, piepulcinot vēl divus dejotājus.
No vecā “Spēka” pāri palikuši vien divi “klapētāji” - Kristaps Krolls un Dzintars Vīksna, un šad tad uz skatuves dēļiem uzlecošie puikas nomainīti ar profesionāliem zoļu šķiebējiem – horeogrāfiem un dejotājiem Gunti Spridzānu un Gintu Dancīti, kuri vēl nesen beiguši ņemties ar Dailes teātra izrādi “Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi” un nu ir oficiāli un svarīgi “Pulsa Efekta” elementi. Par “No drums, No problems” dejas un kustības elementiem var pateikties tieši Spridzānam, jo viņš ir uzveduma horeogrāfs.
“Nav bungu, nav problēmu” sastāv no divām daļām, kur pirmā ir kāda liela notikuma gaidīšana, kas vēlāk izpaužas kā džeza dīvas Diānas Pīrāgs klātesamība un dižošanās. Skatuve izkārtota kā četru vecpuišu (minējums diezgan precīzs, jo visu mīļotā ir skaisti ietērpts manekens) miga ar solīdu tējas galdiņu, uzvalku un smokingu pakaramo, skapi, un, kā vēlāk izrādās, arī terasi, ko gan varētu nosaukt par “Arteļa” scēnas priekšplānu. Tad arī norit lielā gaidīšana, kas sākumā pēc tādas neizskatās. Visi laiski uzbungā, nereti Spridzāns ar Dancīti ko sameistaro ar dejas soļiem, bet Krolls ar Vīksnu piestrādā pie ritma to laikā. Tad visi kopā, tad katrs atsevišķi, tad visam pa vidu pāris bezvārdu un mīmikas sarunu, kuras vēl nedaudz jāapslīpē, jo šad tad ir par garu. Jauku krievu sudraba laikmeta balāžu iespaidā rodas ne tikai ironiski vientuļas un emocionālas vīrieša melanholijas dziļuma mērīšanas atkāpes, bet arī tikpat vientuļas lepnības apjausmas. Protams, beigu beigās ironiskas.
Otrā, garākā daļa, rada transformācijas ne tikai uzveduma komandas skaita ziņā, bet arī puišu vizuālajā izskatā un klapēšanas/bungošanas dimensiju apgūšanas dziļumā. Sagaidāmi vairāki pārsteigumi, kā arī pavisam simpātiskas perkusionālās izklaides idejas, kuras “variet darīt arī mājās”. Tāpat Diānas Pīrāgs un arī “Pulsa Efekta” muzikālās variācijas par tēmu “bez vārdiem”, kamēr pie klavierēm ir nosēdies Latvijas perkusiju pasaules mūzikas daudzdaris Iļja Šneiveiss un ap kontrabasu debešķīgi šiverē Edvīns Ozols. Pieminēto trīs cilvēku papildinājums ne tikai ienes pozitīvu jaunu ideju, un inovitāšu developēšanu, bet arī rada kādu ar izrādes gaitu nesaistītu reālu problēmu. Vairākas reizes izrāde notiek uz divām paralēlām dimensijām, kur viena darbība risinās pie pašas skatuves malas, bet otra tās dibenā. Un abas vienlīdz svarīgas un reizē. Tā ir viena no kļūdām, kas steidzīgi un ļoti lielā mērā jālabo. “No drums, no problems” darbība ir ļoti raita, viss mainās ik pēc ceturtdaļminūtes, tāpēc vērotājam ir grūti nofokusēties uz abiem plāniem vienlaicīgi – acis tomēr skaidri redz tikai vienā dimensijā un visai bieži apmeklētājiem ir grūti apstrādāt divas darbības reizē. Piemēram, skatoties uz lieliskā džeza trio izpildījumu, secen iet vairākas diapozīcijas uz balta palaga no “Pulsa Efekta” projektora. Nedaudz “intīma” rakstura fotogrāfiju apskate tikpat intīmā gaisotnē, kas arī mainās ik pēc piecām sekundēm.
Šī ir tā izrāde, kur tehniskas dabas kļūdas ir piedodamas, jo tās uzskata par efektu nevis defektu. Un pavisam neapzināti. Jo, lai arī cik ļoti perfekti četrinieks vēlētos driblēt ar savu augumu un niansētajiem priekšmetiem apkārt vai arī piepalīdzēt burvīgajiem mūziķiem (kas viņiem arī izdodas!), skatītājiem jau pietiek ar to, ka redzēts kaut kas jauns un intriģējošs. Un, ka katra nepareizā nianse, ja uztverta kā daļa izrādes un pamatoti arī attaisnota, ir vēl viens iegansts izbaudīt to kā kārtējo devu humora, bez kura “No drums, no problems” neattaisnotu savu nosaukumu un bez kura Dzintars, Kristaps, Guntis un Gints nebūtu tie laiskie vecpuiši, kuri tik ļoti ir aizrāvušies ar nelielu izrādīšanos un ritma izpratni, ka savā aizrautībā kļūst komiski. Toties tērpušies ietekmīgos smokingos, un, iespējams, pats galvenais, nemēģina uzspiest perkusiju dominanti ne sev, ne skatītājiem. Šī vairāk ir kā labi iestudēta performance, (starp citu, mikromāli atrādīta perkusiju festivālā aprīlī) kur abi perkusionisti sev netipiski darbojas dejas horeogrāfijas jomā, bet abi dejotāji tik pat lielā mērā – ar body percussion un ne tikai. Kā tur bija..: “Viss, kas tev ir, tie ir kolēģi, domubiedri, iztēle, 5x5 m liela skatuve un jā, šādas tādas grabināmas, klaudzināmas, sitamas un berzējamas lietas”. Un milzīgs, milzīgs darbs.
Mūzika » Koncertu un festivālu apskati
No drums, No problems. “Pulsa Efekts” Artelī
Eņģelis, 28.05.2010. 00:02 | komentāri (3)
Bungot iespējams arī to, kas neizskatās pēc bungām. Un problēmas ne vienmēr ir problēmas. Viss, kas tev ir, tie ir kolēģi, domubiedri, iztēle, 5x5 m liela skatuve un jā, šādas tādas grabināmas, klaudzināmas, sitamas un berzējamas lietas. “Pulsa Efekts” jaunā “gandrīz” izrāde ierāda arī to, ko darīt, ja tev nav pilnīgi nekā. Vienīgi, izņemot iztēli.
Lasi vēl...
