Jazz/funk/fusion kulinārijā viņus salīdzina ar „Time After Time”, taču kā izteikušies paši – laiki iet, vērtības mainās. Kas ir VCP šodienā, sarunā dažas dienas pirms „Very Cool Maija” tūres noslēguma stāsta VCP mūzikas autors un ģitārists Elvijs Grafcovs un taustiņnieks Māris Vitkus.
Teju pirms gada bijusi albuma prezentācija, tagad jums ir tūres noslēgums. Kas pa gadu ir sadarīts? Kā publika mainījusies?
Māris: Īstenībā šis gads bija ar visu ko pilns. Ja mēs ar kādu kopā sadarbojamies, tik un tā mēs esam paši par sevi, mums ir arī savi koncerti. Dubultā vai trīskāršā dzīve.
Elvijs: Ar Ozolu un Nātri mēs laidām dubulto dzīvi. Darām arī savus darbiņus, bet cilvēki nodomā – re, tā jau tā repa grupa. Bet mēs pirms tā repa jau divus gadus spēlējam! Bija forši ar Ozolu, pirms tam bijām spēlējuši Lietuvā, Igaunijā, Latvijā visus riņķī izbraukājuši, taču cilvēki neseko līdzi. No otras puses – mums bija „Dirty Deal Cafe” bija viens pasākums, tajā pienāk klāt un saka: „O, jūs jau sen, jau kādus 8 gadus griežat?”
Kompliments!
E.: Tā velk uz divām pusēm. Pēc albuma gandrīz vai vēl viens albums ir sanācis. Mēs ar Andi [Grīvu] izlaidām vienu dziesmu, tad ziemā ierakstījām vēl vairākas, arī ar spāņiem iznāca dziesma. Dziesmai „Hugo” Maija un Liene uztaisīja superīgu videoklipu. Bet ar viņām arī sanāca tā netīšām. Tagad arī – mēs ar Oskaru [Stolsi – Semerovu] no „Bite’s Blues Band” vienu koncertu nospēlējām, baigi labi patikās. Nākamnedēļ domājam kopīgi ar viņu ierakstīt vienu jaunu dziesmu. Pa vasaru top vēl video, kurš jau no decembra ir gatavs, bet mēs viņu nelaižam ārā.
Kurai no dziesmām?
E.: „Cool People House”. Tur Māris dzied!
Mazliet par video koncepciju?...
E.: Tur ar pašām māksliniecēm jārunā.
M.: Ar iepriekšējo klipu bija tā – mēs vispār neko nezinājām, prezentācijā bija pārsteiguma moments.
Nebija bail?
E.: Kad radoši cilvēki sadarbojas, ir lietas, ko mēs darām, pārējās var darīt jebko, līdz ar to mēs uzticamies cilvēkam. Māksliniecēm mēs uzticējāmies, jo mēs zinājām, ka viņas ir baigi „kūlās”. Ar vokālistiem ir tāpat. Ir pants, piedziedājums, dari, ko tu gribi. Teksts, par ko, - tas ir arī viņu ziņā. Principā ir brīvība, līdz ar to, ja sadarbojās, tad šī sadarbība tāda garšīga sanāk.
Diezgan aktīvi VCP rindās notiek viesmākslinieku pieaicināšana. Ar pamatsastāvu īsti nekad jau nepietiek, ne?
M.: Vai tik nesanāk tā, ka mūs cenšas pieaicināt.
E.: Māksliniekiem ir interese ar mums kopā uzspēlēt. Bija tāds Basteja džeza klubs, kur reiz izdomājām – „davai”, džemu taisām, bet tā, ka uzaicinām MC’s jeb reperus. Un tā kaut kā daudzi viņi atnāca. Pasākums notika trīs vai četrus mēnešus reizi mēnesī, baigi ar tiem reperiem izspēlējāmies. Paralēli kaut ko jau arī mēs darām atsevišķi, sadarbība bija ar Cool MC’s u.c., tad nāca Kurts, Dairis, vesels bars.
Nevienā brīdī nav ienākusi doma prātā, ka gribētos pastāvīgu vokālu?
E.: Vokāls ir skaisti uz kādu laiku. Arī ar Andi [Grīvu] mēs uztaisījām dziesmu, tad ar tiem pašiem reperiem Spānijā ir koncerti bijuši. Uz vienu koncertu atnāca viens reperis un regeja dziedātājs – Valensijā diezgan zināmi džeki. Kopā baigi labi skanēja, tādēļ arī ar viņiem ierakstījām dziesmu.
Jums Spānija, Valensija ir īpaši iepatikusies...
M.: Drīzāk Elvijam ir iepatikusies. Elvij, kas tad tur īsti ir, ko?
E.: Kad es studēju Dānijā, es satiku vienu meiteni. Mēs sākām dzīvot kopā, viņa pārvācās uz Rīgu, tad es pārvācos uz Spāniju. Sāku braukāt - daļēji tur, daļēji šeit. Tur arī uzspēlējam. Bijām aizbraukuši ar VCP, un cilvēki mūs tur ļoti labi uztver. Kaut kāds „action” arī nedaudz tur notiek. Interesanti, ka tajā pilsētā, kas ir trešā lielākā pilsēta Spānijā, tur jau arī „underground” līmenī mēs kā VCP „močīsim”. Baigi jauki. Auditorija ir šausmīgi liela, nevar salīdzināt ar to, cik Latvijā var būt. Viens pazīstams draugs spēlē ska/punk un drum’n’bass grupās, abas ir „underground”, bet viņiem ir ap 200 koncertiem gadā. Paskaties Latvijas populāro grupu myspace.com kontos, tām ir apmēram 40 tūkstoši skatījumi, paskaties „underground blici”, tur jau 100 tūkstoši skatījumi. Pavisam cits. Un cilvēki tur mūs uztver ļoti labi.
Vai paši esat novērojuši, kā publika uztver grupas ar vokālu un bez vokāla?
M.: Man vēl nesen ar vienu pazīstamu cilvēku bija diskusija, kurš teica, ka instrumentālo mūziku ir grūtāk izbīdīt, panākt, lai tā kļūtu populāra. Bet mēs beigās secinājām, ka, ja citur pasaulē, piemēram, Amerikā instrumentālā mūzika dzīvo ļoti labi, tai ir liels atbalstītāju loks, tad arī Latvijā ir atbalstītāju loks instrumentālajai mūzikai, vienīgi tas uz mūsu mazo cilvēku skaitu ir procentuāli mazāks.
E.: Cilvēkiem ar labu gaumi patīk laba mūzika! Latvijā, ja paklausās jebkuru radio, skan tik interesanta mūzika, nevar iedomāties, ka kaut kur citur tā varētu skanēt. Kāpēc tad nevarētu skanēt arī instrumentāla mūzika?
Kā pati publika šajā laikā ir mainījusies?
M.: Čiksas vairāk?
E.: Man liekas, ka čiksas vairāk. [smejas]
Vai arī jūs uz publiku neskatāties, esat iegrimuši sevī?
E.: Nē, nē, tā jau ir svarīgākā sastāvdaļa.
M.: Tas jau rāda, kā vispār kaut kas tiek darīts.
E.: Man liekas, ka sāk nākt pareizā publika.
M.: Tas gan, jā. Tu saskaries ar tiem, kas tiešām ar interesi klausās un analizē mūziku, bauda to, vai arī, cerams, neesmu pamanījis, ja ir otrādāk.
E.: Bija vienā mirklī, ka sāka jauni cilvēki nākt, un tie jaunie cilvēki – daļa palika, daļa nē. Liekas, ka mūsu auditorija varētu būt no 21 gada veciem cilvēkiem līdz 40, tajās robežās. Taču Latvijā ir tā problēma, ka 23 gados visi jau ir precējušies un ar bērniem. Viņiem ir citas problēmas.
Džezs ir tāds improvizācijas un eksperimentu virziens. Kas ir tas, ko jūs gan vēl neesat izmēģinājuši, bet ļoti vēlētos?
E.: Gribētos pieaicināt klāt dažus mūziķus no Eiropas un uzspēlēt ar viņiem un ierakstīt šo koncertu. Ir arī daži mūziķi no LV ar kuriem labrāt kaut ko ierakstītu.
Vai Latvijas džezā jums pašiem ir paraugi, uz ko tiekties?
M.: Mēs tomēr vairāk vai mazāk esam tie, kas kopā ar kādiem citiem tieši to stilu ir sākuši veidot. „Time After Time” bija savā laikā, bet tam jau ir iziets cauri. Mēs viņus respektējam, viss ir kārtībā. Labi spēlē, bet, teiksim, viņi jau ir iepazīti, ir laiks meklēt kaut ko jaunu. Un Latvijā vienā brīdī saproti, ka vairāk nav. Nav slikts, kas ir, bet kaut ko citu arī vajadzētu.
E.: Latvijā pagaidām ir tā, ka neviens Latvijas mūziķis nav slavens Ņujorkā.
M.: Kaut gan mums individuāli mūziķi ir ļoti spēcīgi, kas varētu arī uz to pretendēt. Ja man uzdotu jautājumu, no kura latviešu mūziķa es gribētu mācīties, tad atbilde noteikti būtu. Tā kopumā – vairāk vai mazāk mēs iespaidojamies no pasaules mūzikas.
E.: Man tā liekas, ka nav dalījuma. Tagad ir internets, modernās „fīčas”. Vienalga, no kurienes tu esi, tu vari spēlēt jebkur, tu vari rezervēt klubu, tu vari uzspēlēt. Cik tas ir izdevīgi vai nav izdevīgi...
Latvijā jūsu iecienītākais klubs ir „Pulcītis” jeb „Pulkvedim neviens neraksta”...
M.: Tā kaut kā pēdējā laikā ir sanācis. Tagad tas sāk kaut kā mazināties, taču parīt atkal uzstāsimies. Tā ir diezgan stilīga vieta, kas piestāv tādai mūzikai, kā mēs spēlējam. Tur ir forši. Mūs tur vienmēr labi uzņem.
Tur arī plānots tūres noslēgums - viens posms beidzās, kaut kam atkal ir jāsākas. Kādi tuvākie plāni?
E.: Tuvākie plāni ir nākamnedēļ ierakstīt dziesmu ar Oskaru [Stolsi – Semerovu] no „Bite’s Blues Band”. Es domāju, ka gala rezultāts būs interesants. Dziesmu kaut kad jūnija beigās palaidīsim. Vēl pa vasaru neatkarīgi no mums top videoklips, taču ap jūnija vidu mēs paņemsim atvaļinājumu.
Esat pārguruši vai ir citi darbi, ko darīt?
M.: It kā pat ne pārguruši, tas jau tā nosacīti.
E.: Neliela pauzīte, lai padomātu. Jūlija sākumā varbūt atkal „aizies” kaut kas.
M.: Vienkārši pagaidām izskatās tā, ka neesam strādājuši pie vasaras darbiem, līdz ar to vasara sanāk diezgan brīva. Kāpēc tad neatpūsties?
E.: Droši vien spēlēsim vēl „bišķiņ” jūlijā. Parasti mēs vasaras tā mierīgi pavadām, dažos festivālos uzspēlējam.
Kur jūs varēs satikt šovasar?
E.: Šovasar varbūt Igaunijā un Polijā.
Jau laicīgi jāiepērk biļetes! Kurā valstī jūs īpaši gribētu uzstāties?
E.: Spānijā. Un es domāju, ka arī Polijā.
M.: Nesen mēs bijām Polijā un Austrijā, un Krakovā baigi labi iepatikās. Gan mums patika, gan mēs viņiem patikām, laba ķīmija sanāca.
E.: Poļi tajā Krakovas galā ir pavisam savādāki, nedaudz atgādina tā kā Spānijā apmēram – sāk plaukstas sist dziesmai līdzi it kā sarežģītam ritmam. Bija gadījums, ka atnācis džeks „trennūzās”, tāds liels, pēc koncerta nāk un saka, cik viņam ļoti patika. Ja Latvijā tāds džeks „trennūzās” kaut ko citu darītu, tad tur viņam mūzika patīk.
M.: Tur viņi visi ir atvērtāki, tāds šoks.
E.: Varšavā vienmēr liekas, ka ir liela, pelēka masa, bet Krakova gan ir kaut kas cits.
