Elektroakustiskās un eksperimentālās mūzikas festivāls "Precious Moments" ir pēdējais no pārsteidzoši ražīgā 2010. gada vērā ņemamajiem skaņu mākslas koncertiem. Pirmais notika 20.februārī, kad klubā "Dirty Deal Cafe" uzstājās ambient/folk/drone mākslinieki, tad 5.martā līdzīga satura minifestivāls klubā "Elektra", pēc tam skaņu mākslas izstāde Cēsīs "Izklausās pēc mākslas" maija otrajā pusē un nu visbeidzot "Precious Moments", kas kopā vienoja ne tikai Latvijas skaņračus, bet arī viesus no Japānas un Amerikas – pavisam aptuveni divdesmit personību.
Ja par šādiem notikumiem zinātu tādi vecmeistari kā Keits Rovs, Lukass Abela, Džons Keidžs vai mūsu pašu Hārdijs Lediņš, viņi būtu priecīgi redzēt, kā tik daudz spējīgu jauniešu Latvijā aizraujas un pēta skaņas arhitektūras un uzbūvi ne tikai dzirdamā, bet arī apslēptā realitātes esošajā kņadā. Skaņa ir vilnis, kas nav redzams. Īpaši zemas un īpaši augstas frekvences skaņas nav dzirdamas cilvēka ausij, taču tas nenozīmē to, ka, ja mēs ko neidentificējam, tā nav. Tieši tās svārstības, kas netiek uztvertas, pārsvarā norāda uz vislielāko aktivitāti. Kukaiņu pasaulē, dzīvnieku sazināšanās, datora megaātro operāciju plūsmā un mūsu pašu zemes grandiozajā vitalitātē. Sajusties tā, ka mēs dzirdam it visu. Kā pastaiga mežā, kura dzidrajā un svaigajā gaisā ir iespēja saklausīt mieru, nemieru un pasaules apslēptā spēka esamību.
Tieši pie šiem "vēršu ragiem" ķērās Maksims Šenteļevs, kurš ir kodols 2007. gadā radītajam projektam "Bērnu Rīts" - šobrīd visaktīvākajai akusmātiskā skaņu folka apvienībai Baltijā. Pirms viņiem uzstājās vēl kāds dižvārds Latvijas skaņu kultūras vidē – Rostislavs Rekuta jeb "Sound Meccano". Droši vien vairs nav jāskaidro, kā izklausās viņa radītie skaņdarbi. Ambientiksi svēriska un mistiska skaņu, samplu un troksnīšu būvēšana. Ar ko līdzīgu nodarbojas arī tādas pašas struktūras eksperimentālais projekts no Vācijas "Oval" vai Braens Īno. Skaists visuma trokšņu atainojums, kurā netrūkst arī kosmonautu.
Tad nu "Bērnu rīts", kā ierasts, izdalīja pašu radīto, bērnišķīgi zīmēto skaņas ceļojumu aprakstu un shematisku, strukturētu atainojumu, kam nebūt nav jāseko, jo paredzēto 45 minūšu vietā viņi uzstājās stundu. Stāsts ir par ceļojumu pazemē pie visgudrās visuma upes Jakopindas un tajā esošajiem gariem, kā arī atgriešanos virszemē. Tad nu lūk, "Bērnu Rīts" ar dažnedažādu paštaisītu stīgu, vibrofonu un sitamo instrumentu, kontaktmikrofonu, 9 voltu motoriņu, māla podu, rīsu, skaņu cilpošanu un neskaitāmu citu rīku palīdzību ilustrē fantastiski skanošu imaginārā ceļotāja imagināro ceļu. Šenteļejeva komanda ir unikāla ar to, ka tā tiecas neizmantot tīru, sintētiski radītu skaņas vilni vai troksni, bet mēģina to iegūt no pēc iespējas dabīgākiem, naturālākiem un organiskākiem resursiem. Ķirmju skrapstoņa kokā, sampli, kas ierakstīti, braucot ar velosipēdu ar ieslēgtu dinamo vai iegūti ar kontaktmikrofoniem, piemēram, no cauri mežam izstieptas troses, kas uztver katra zara vai putna pieskārienu.
Pēc tam uz četrdesmit piecu minūšu ilgu darbaļaužu trokšņu un skaņas komjūtermūziku aicināja Mārtiņš Roķis. Aktīvs skaņu mākslinieks, kura labākais draugs ir klēpjdators, ar kura palīdzību Mārtiņš rada skaņu un trokšņu improvizētu amerikāņu kalniņu, kas no ledusauksta ambient sintēzes saveļas kūleņos un sasniedz virsotnes ar elektronisku superpsihodēliju. Gluži kā "Evol". Dažbrīd gan sajūtas tiek aprautas kā ar cirvi, jo vairākas reizes raiti ejošais priekšnesums pārslēdzas tik strauji un manāmi, ka tas izsit no ritma. Taču, par spīti vairākiem Roķa pasaules haosa atainošanas gadījumiem nesenā pagātnē, "Precious Moments" laikā viņa darbs sasniedza strukturālu pilnību un nemēģināja salikt nebūt ne visus punktus uz vārda "troksnis". Vairāk gan sniegt tādu kā meistarklasi "ko tu vari izdarīt ar sava datoriņa lietojumprogrammām".
Tad lēni un poētiski "Nabaklab" lielo zāli ar skaņu un dzeju piepildīja Arturs Punte, plašāk pazīstams kā apvienības orbita.lv mākslinieks. Strauja elpošana, tikpat intensīva samplu maiņa skaņdarbā, kuram, šķiet, nav gala, taču ļoti konkrēta un nosvērta dzeja. Sociālā poēzija par pilsētvidi un intīmo cilvēka iekšējās pasaules īstā lieluma perspektīvu vēl lielākā pilsētā. Skaista fona instalācija, kas vēl pie tam apvienota ar jauku dzeju krievu valodā, bija kā atkāpe no mūzikas, kas skanēja līdz tam. Artura Puntes instalācija ar interesantu "samplu ģitāru" pie rokas lika ne vien domāt, bet arī ieklausīties, ne tikai klausīties. Jo šoreiz uztvert vajadzēja ne tikai melodiju, skaņu vai tā vilni, bet arī valodu un tās jēgu. Kā nekā ir teiciens – valoda, tā ir vissarežģītākā mūzika. Taču, neskatoties uz iespējamo Puntes satraukumu uzstāšanās laikā, viņa priekšnesuma kvalitāte varētu būt noliekama blakus tādam dižprojektam kā Imanta Ziedoņa un Raimonda Tigula "Epifānijas". Skaņdarbs "Nurse With Wound" stilā, kuru var ievilkt nāsīs un izgaršot uz mēles. Nokļūstot vēderā vai plaušās, mēs paši kļūstam par tā ilustratoriem.
pēc nelielas sagatavošanās kārta pienāca pirmajam festivāla ārzemju viesim – Eiropā dzīvojošajam amerikānim Patrikam Makginlijam (Patrick McGinley). Šī nebūt nav viņa pirmā viesošanās reize Latvijā. Patriks labi pazīstams tiem cilvēkiem, kas viņa darbus un darbnīcas piefiksējuši "Ūdensgabali" un "Skaņu mežs" festivālos un projektos jau vairākus gadus, kad Makginlijs sastrādājās kopā ar Šenteļevu un vēl vienu skaņraci – amerikāni, kurš šobrīd dzīvo Igaunijā, Džonu Grziniču (John Grzinich). Viņa galvenā ideja ir izraut no reālās dzīves konteksta nepamanītas skaņas un sniegt tām iespēju kļūt individuālām un būtiskām. Piektdienas vakarā klausītāji pat varēja piedalīties, asistējot ar šaupeles bungošanu, metāla vāciņu klaudzināšanu, trubiņas pūšanu, neliela, pēc ugunskura sprakšķoša skaļruņa pārvietošanu vai arī ar palīdzību vokālajos līmeņos. Taču visa uzstāšanās daudzus tomēr neaizgrāba tās vienmuļības un brīžiem pat amerikāniskās bezjēdzības dēļ. Tie vairāk izskatījās kā paraugdemonstrējumi, kur visas skaņas ir izliktas kā eksponāti, kā izķidāta zivs uz galda, kura sajūsmu nerada ne gardēdim, ne parastajam ikdienas patērātājam.
Pēc nākošā priekšnesuma skaļajām ovācijām un pat vēlmes dzirdēt to atkārtoti izkristalizējās "Precious Moments" galvenais mākslinieks – Aki Onda no Japānas. Plašāk pazīstams ar slaveno kasešu skaņu gabalu un samplu miksēšanu un elektronisku iestrādi pamatīgos mākslas darbos. Arī klubā "Nabaklab" Onda līdzi bija paņēmis vairākus Sony "Walkman" un vismaz duci kasešu, kuru samplēšanu viņš nebeidza līdz pat pēdējās skaņas izdzišanai. Varbūt priekšnesuma sākums vairākiem apmeklētājiem nelikās īpaši saistošs, jo Onda iesāka ar pāris neitrālām kasešu kompozīcijām, taču viņa harizmātiskā maniere, pārvietojoties no viena atskaņotāja uz otru jau radīja neatraujamu sasaisti. Pēc pāris klusuma mirkļiem no skaņdarba uz nākošo Aki sāka lielo uznācienu, kurš izpaudās kā nebeidzama skaņu, emociju un sajūtu gammu amplitūdas pārbagātība, kas, apvienota ar paša Ondas kustībām, lika sirdij apstāties, atstājot pukstēšanas elementu mūzikas ziņā. Nebūt ne vareni rūcoša vai spiedzoša performance, taču tik tieša un naturāla, ka katra sekunde pārklāja klausītāju ķermeņus ar skaņu, kas iesūcās dziļi iekšā, un, Ondam beidzot, efekts bija tik spēcīgs, ka pēc pēdējās melodiskās vibrācijas viņa radītā skaņa vēl uz pāris sekundēm noturēja skatītāju sastinguma stāvoklī kā mugurkauls, lai tie pēc tam saļimtu, un caur cilvēku rokām un balss saitēm šī skaņa transformētos enerģiskā aplaudēšanā un tik pat aizkustinošā aurošanā.
Kā pēdējie lielie mākslinieki bija ambient triphopa, elektroakustiskā un nedaudz eksperimentālā projekta "White Tide" dalībnieki Verners Biters, Jānis Irbe, Raimonds Celms un Pēteris Brīniņš. Viņiem vakars bija īpašs arī ar faktu, ka dienasgaismu ieraudzīja "White Tide" promo albums, kuru bija iespēja iegādāties blakus esošajā "Retro Spektro" veikaliņā. Uzstāšanās bija gandrīz nemainīga ierastajam formātam, tika izpildīti svarīgākie darbi, kas papildināti ar dažādiem efektiem un plašu radītajām skaņām, kā arī ar pāris improvizācijām. Solo meldija atkal atradās Raimonda Celma rokās, kā arī viņš darbojās ar didžeradū. Vēl aizvien interesants fakts, ka tas savos pirmatnējos nolūkos tika pielietots tikai īsu brīdi – pārsvarā tā funkcija bija izteikti dziļas basa skaņas ieturēšana nevis tipiskā murdoņa. Tikmēr Biters ņēmās ar efektiem un vokoderiem, kamēr Brīniņš miksēja ar vinilu un Irbe piepalīdzēja ar sintezatoru. Neizpalika arī video instalācijas, kas tika "translētas" pa četriem klasiskajiem "Baltās straumes" televizoriem.
Pirms viņiem uz skatuves kāpa ambient triphopa meistars Gosha from Yaputhma, pēc – La Fleur Du Soleil un Contour. Dīdžeju zālē izpausties bija paspējuši Pelmeshkin un Bombey, nelielo pūli ar vareniem ritmiem iekustināja Cliche & Brain, un vakaru noslēdza Marimana.
Skaņu mākslas pamatā ir pārsteigt pašam sevi. Klausīties, kā viss, kas mums ir apkārt, muzicē, rada mākslu vai trokšņo neatkarīgi no cilvēka esamības. Saprast, ka skaņa ir likumsakarīgs notikums, ko mēs nepārvaldām, tas notiek organiski un dabīgi. Cilvēks to var modificēt, padarīt vairāk pieejamu un apstrādāt. Taču jāatceras viens svarīgs fakts – arī koki, ko lietojam, aug paši no sevis un māja, ko ceļam, arī komunicē, tikai savā veidā. Cilvēks nekad nebūs pavēlnieks, jo pats ir dabas elements. Taču mēs esam pietiekoši attīstīti, lai atkal spētu apjaust visuma sonāro spēku un skaņu ne kā efektu vai izklaidi, bet kā piekto elementu bez zemes, uguns, ūdens un gaisa. Kā elementu, kurš dzīvo katrā no mums, un bez kura nebūtu dzīvības. "Precious moments" šo apjausmu ziņā ir bijis visproduktīvākais pasākums, kas līdz šim ir noticis Latvijas skaņu mākslas pasaulē. Tas nozīmē, ka Rīga nekļūst par citadeli tikai opermūzikai un progresīvās mūzikas skatuvei. Drīz ap šejieni sāks griezties visas Eiropas fonoestētiskā sabiedrība. Ja jau Rīgu nesmādē pat "Sunn O)))", Orens Ambarči, Tims Hekers, Džeisons Uriks un Francisko Lopezs...
Foto: Kārlis Bergs
