”Melo-M” albuma “Singalongs” prezentācija

Melngalvju nama zelts un samta aizkari, žurnālisti, kas spiežas gar sienām, uz molbertiem līdzīgiem paliktņiem izkārtotas grupas dalībnieku fotogrāfijas, „molberti” veido dabisku aizsegu dīvāniņiem, kur iekārtojušies žurnālisti, daļa vēl cītīgi stutē sienas, goddevīgi atstājot tukšu zāles centru.

Nav gan skaidrs, kāpēc par pasākuma norises vietu izvēlēts Melngalvju nams, kas parasti izceļas ar visai īpatnēju izstāžu rīkošanu un tradicionāliem klasiskās mūzikas koncertiem un īpašu radošumu neparādot.

Iesildot publiku, fonā skan Boney M „Daddy Cool” un citu skaņdarbu oriģināli. Kaut kas neomulīgi iestīvināts valda šajā zālē, kas mudina doties laukā uz balkona, kur saulīte silda un lejā kā rudenīgas mušas ap Rolanda statuju klejo tūristu bari, kamēr uz balkona dzirdama tikai viņu balsu murdoņa.

Vēl brīdis un tad jau klāt arī gaidītais trio, baltos uzvalciņos un šlipsītēs, bet nekāds kontrasts ar Melngalvju nama interjeru te nesanāk, tik iederīgi izskatās, ka bail. Pēc pāris ievadvārdiem un kā ierasts šādos gadījumos pateicības izteikšanas sponsoriem, atbalstītājiem un palīgiem, tiek atskaņoti daži jaunajā albūmā iekļautie darbi, jau pirms brīža dzirdētais „Daddy Cool”, „I Will Survive”, „The Final Countdown” u.c.

Beidzot sagaidīts arī Intars Busulis un var atskanēt „Ghostbusters”, Busulis–zvērs rauj vaļā, efekts, protams, uz skatītājiem pamatīgs, kamēr aristokrāti no biezajos zelta ievietotajām gleznām pārmetoši un izbrīnīti veras notiekošajā, pāris desmiti sanākušo mūzikas aprakstītāju un darboņu aizrautīgi klausās.

Aptuveni stundu garais pasākums galā, ar emocijām tā pašvaki. Atkal pie visa varētu vainot notikuma vietu, bet ir tomēr arī citi iemesli. Formāli jau nevar piesieties muzikālajai kvalitātei, čellu skaņas burvība ir kas īpašs, taču varbūt ir vērts to izmantot arī radošākā procesā. Cik ilgi var mīt ierastu taciņu, paļaujoties uz to, ka klausītāji nostaļģijas mākti „pavilksies” uz veciem labiem gabaliem. Varbūt pārspīlēts salīdzinājums, bet tāds lauku zaļumballes efekts sanāk – visi klausītāji zina, kas skanēs jau pēc pirmajiem akordiem, priecājas, bet... Varbūt vērts pamēģināt pašiem radīt ko jaunu?