Māris Sirmais vienmēr ir zinājis, ka uz nošu lapām norādītais temps un taktsmērs ir tāpēc, lai pateiktu, cik ātri priekš optimālajiem parametriem jāizpilda skaņdarbs. Un, šķiet, vienmēr tos vairāk vai mazāk nav ņēmis vērā. Lūk, tur ir arī Sirmā trumpis. - Individuāla un īpaša pieeja katrai no kompozīcijām, kur galvenais ir ne tikai perfekta izpildīšana, bet arī emocionālās plaknes maksimāla aptveršana, jo koris jau nedzied pustoņu kļūdu meklētājiem, bet gan mūsu jutekliskajiem un padevīgajiem prātiem. Un vienmēr ar lieliskas kvalitātes kori pretī. Zināms ne tikai kā jauniešu kora "Kamēr..." diriģents, bet arī kā vairāku komponistu apzīmējumā "izcilākais pasaulē" nosauktā Latvijas Valsts akadēmiskā kora "Latvija" mākslinieciskais vadītājs un galvenais stūrētājs.
Pagājusī sezona ir bijusi daudzsološa, un katrs solījums ir izpildījies. Varbūt pat divkārtīgi. Šī gada martā kopā ar ierakstu kompāniju WERGO ierakstīta Rodiona Ščedrina krievu liturģijas "Apzīmogotais Eņģelis" versija. Uzstāšanās Hamburgas filharmoniķu sezonas atklāšanas koncertā, Berlīnes Mūzikas festivālā un Amsterdamas nu jau izcilajā Concertgebouw koncertzālē; tagad zināms, ka novembrī kori nesmādēs arī Ņujorkā, festivālā "White Light". Iegūta arī Lielā Mūzikas balva par muzikāli dramatiskās oratorijas "Žanna d'Arka uz sārta" uzvedumu. Visa kā ir bijis tik daudz un dikti, ka beidzot šo lielisko notikumu virkne ir jānoslēdz ar astoņu izcilu komponistu īpašas sarežģītības kora dziesmām un vienu Riharda Dubras darbu ērģelēm lieliskās Kristīnes Adamaites izpildījumā.
Koncerts ieskanējās, korim izdziedot viena no daudzsološāko amerikāņu komponistu darbiem – Ērika Vitakra (Eric Whitacre) trešo daļu "I thank You God for most this amazing day" triptiham "Three songs of faith", kas ir ne tikai garākā no visām, bet arī melodiskākā un uzbūves un sarežģītības ziņā visgrūtāk izpildāmā. Kad balsu grupas gandrīz nekad nedzied vienu un to pašu un neienāk vienā un tajā pašā laikā. Modulējošas gammas, maigs soprāna solo, atmosfēriska, nemainīga, monotona un pat gandrīz ieelpojama skaņa, kas mijas ar stāstījumu dziedājuma formā un viņa slavenajām "Vitakra akordu" partijām, kuras gandrīz nerada atkārtotu melodiju un mainās ik pēc piecām sekundēm. Grandioziem un netipiskiem, taču rāmiem un saldsērīgiem septakordiem un nonakordiem, kuru sastāvā ir aizturētas sekundas un kvartas. Liekas, ka Māris Sirmais šo minorā ieturēto, maigo skaņdarbu, pie kura raudāt sāka ne viens vien apmeklētājs, nekad nebeigs diriģēt, taču sirdī nebūt neiemetas vēlme tā domāt. Lai tik skan, lai tik skan...
Pēc šī lieliskā iesākuma seko nākošais lielais vārds. Sers Edvards Elgars. (Sir Edward Elgar) Korāļa "Lux Aeterna" pārlikums vienai no viņa slavenākajām melodijām no opusa "Enigma Variations" - Nimrod. Dievišķīgi svinīga un adagio tempā ieturēts slavējums, kura vārdi vēstī par mūžīgo Dieva gaismu, kamēr oriģinālpartitūra vēsta par Nimrodu – Noasa mazmazdēlu, kura personība vēl aizvien ir diskutējama. Tieši tāpēc skaņdarbs skan kā kantāte kam gaišam, bet tomēr kristietības pasaulē norāda uz svētu, tomēr cilvēcisku niecību un trauslumu. Pēc šī burvīgā meistardarba seko "Give unto the Lord", kas jau ir vairāk himnisks, minora un mažora savstarpējo cīņu 29. Psalma apskaņojums kopā ar Adamaiti pie ērģelēm. Un, kamēr "Latvija" kāpj lejā, lai no balkona nonāktu pie altāra, ērģeles skandina Riharda Dubras nedaudz baroka, nedaudz renesanses un gregorikas elementus, kurus kopā sauc "Mūžīgo pakalnu ilgošanās". Meditatīvas, šķiet mūžīgas skaņas, kas tiek paspilgtinātas ar nebeidzamām, virtuozām tautiņu partijām. Parādās apjausma – klusums kā kompozicionālās gleznas grunts un pamats ir izgājis no modes. Sen jau secināts, ka realitātes skaņas ilustrēšana ar nebeidzamu ambientisku līniju un telpas piepildīšana ne tikai horizontālā, bet arī atmosfēriskā līmenī ir viens no komponistu tiekšanās punktiem, kas Rīgas Domā Kristīnei Adamaitei ar Dubras darbu padodas lieliski.
Tad kārta pienāk Dubulttranskripcijai no Ferenca Fransa Lista (Ferencz Franz Liszt) repertuāra. "Es muss ein Wunderbares sein" (kura, starp citu, ir ne tikai koriem, bet arī solo tenora izpildījumā) un "Morgens steh' ich auf und frage". Vieglas, romantiskas un pilnīgi ne garīgā rakstura kora kompozīcijas, kuras vārdos var ieklausīties mīlētāji un arī tie, kuri ar vācu valodu nav ne tikai uz jūs, bet uz nepazīšanos. Katrs pārspīlēti, bet tehniski pareizi izrunātais vārds, kurā ir iespējams ko uzsvērt, ir vēl saprotamāks kā jau izpildītie darbi latīņu un angļu valodā, un brīžiem pat liekas, no mutes ārā nāk ne tikai vārdi un skaņas. Un, pēc viena klasiska vārda seko nākošais – Hektors Berliozs (Hector Berlioz) ar smaga rakstura darbu franču valodā "Sur les Lagunes". Traģēdija par kādu jūrnieku, kurš pazaudējis savu mīlestību un pārdzīvo došanos jūrā bez tās. Tik pat grūta rakstura dziesma, kā visas iepriekšējās, kas vēl pie tam izmanto visas kora balss grupas, cik vien ir iespējams. Pretenciozs un galēji sarežģīts darbs, kuru Berliozs, šķiet, sakomponējis par spīti visiem mūzikas kritiķiem un tajā laikā komponistu neatzīstošajiem francūžiem. Viņš pats XIX gadsimta vidusdaļā 25 gadus veltīja mūzikas recenzēšanai, tāpēc zināja, kāda rakstura un sarežģītības darbu komponēt, lai nadzīgajiem skauģiem un kritikai aizvērtu mutes. Un tas viņam ir izdevies ne tikai simt piecdesmit gadus atpakaļ.
Un tad, kad šķiet, ka varētu būt vēl pāris burvīgu dziesmu, diriģents Māris Sirmais uzsāk jau pieminētā Vitakra koncerta nobeiguma dziesmu "Sleep". Fantastisku meistardarbu šūpuļdziesmas, Elgara "Nimrod" un Lūcijas Garūtas "Mūsu Tēvs" raksturā ieturēto kompozīciju sakausējumā. Tikai bez nevienas "forte". Un pēkšņi mistiskā neticami izdziedātā melodija ar tik pat monotonu pamatu kā pirmā koncerta ievadā ieved skatītāju tālu meža biezoknī, sapņu pasaulē, kur mīt kāds nezināmais, taču reizē jūtama muzikāla padevība, un, lai nāktu, kas nākdams, tā tam ir jānotiek. Apcere par miega iestāšanos, nevēlēšanos aizmigt, taču apzināšanos, ka neko vairs nevar mainīt. Vien akli fantazēt par to, kas tevi sagaida kārtējā sapnī vai murgā. Un lēni, lēni, lēni aizmigt un aizmigt...
Taču tad, kad skan aplausi, tiek pasniegtas puķes, un pēc augstas kvalitātes koncerta Māris Sirmais vairākkārt paklanās tāpat, kā to dara vairāk kā četri desmiti dziedātāju, sirdī nemanot iezogas sajūta, ka koris "Latvija" klausītājus nav iemidzinājis, bet atstājis tur, tālajā meža biezoknī. Un, lai sākumā pabaidāmies, bet pēc tam paši vientuļi un pamesti nākam mājās. Sajūta, kas nerada pietiekamību. Sajūta, ka jābūt vēl kaut kam. Varbūt tā ir Sirmā taktika. Padarīt klausītāju alkstošu tik ilgi, kamēr ir viņš, kamēr ir cilvēks un kamēr eksistē mūzika. Nu jāgaida līdz augusta beigām, kad 13. Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā "Latvija" dziedās atkal. Vai arī jāmēģina viņus noķert. Helsinkos, Tallinā, Pērnavā. Vai varbūt vasaras otrajā pusē tepat Cēsīs, kad koris atkal izpildīs Ščedrina "Apzīmogoto Eņģeli". Bet kas to lai zina, vai kāds taps paēdis. Jo latviešiem tomēr ir lemts vienmēr būt ar neizsīkstošu ēstgribu pēc koru mūzikas. Citādi Latvija nebūtu "valsts, kas dzied".
