Kinokomponists Maikls Nīmans un viņa koncerts

Vispirms īss apskats no Maikla Nīmana preses konferences

„Baltijas pērlei” viesnīcā „Rīdzene” notika preses konference, uz kuru Nīmans bija ieradies ļoti atturīgi ģērbies, bet viss viņā izstaroja radošumu. Lielas ragu brilles, saburzīta žaketīte un galvenais fotoaparāts, ar kuru viņš iemūžina savus apmeklētājus, tas ir preses pārstāvjus. Blakus Nīmanam sēž tulks un profesors Kūlis, kurš vēlāk aizraujas ar jau dziļi profesionālu jautājumu uzdošanu.

Nīmans ir plaša spektra intelektuālis. Viņš ir sarakstījis grāmatu „Experimental music: Cage and Bbeyound”, kurā tiek apskatīta Džona Keidža ietekme uz klasiskiem komponistiem. Nīmans izmēģināja arī sadarbību ar popmūziku un kopā ar Flying Lizards ierakstija savu „Bird List”. Vēl, protams, nevar aizmirst viņa veikumu mūzikas kritikā, kur Nīmans bija viens no pirmajiem mūzikas kritiķiem, kurš atdzina „minimālistu” mūziku.

Nīmans ir cilvēks, kurš nestāv uz vietas, viņa moto ir – Attīstīties un attīstīties, pārlēkt savai ēnai. Tas pierādās arī Nīmana daiļradē. Neskaitāmi skaņdarbi, izcila filmu mūzika, kura Nīmanam, par nepatiku mums kino cienītājiem, visvairāk saistās ar Grīneveju un tādām izcilām filmām kā „Draughtsman s contract”, „Drowning by numbers”, „The Cook, the Thief, His Wife&Her Lower”. Kā arī ar tādām filmām kā „The Piano” un „The Libertine”

Pats Nīmans kautrīgi izsakās, ka minimālismu viņš neradīja, bet gan tikai klasificēja. Un viņš nav arī nekāds ortodoksāls. Viņš ir radījis mūziku pat datorspēlēm, vilcienu līniju atvēršanai. Nīmans arī atzīstas, ka viņš nenoniecina seksuālo, sporta vai arī politisko tematiku. Viņš jokojot atgādina, ka viņam ir arī operas par ģenētiku un neiroloģiju.
Kā jau normāls brits, Nīmans fano arī par futbolu un viņa iecienītākā komanda esot „Quens park rangers”.

Jautāts, kā nu šeit nokļuvis tāds ģēnijs? Nīmans jautri atbildēja, ka uz Latviju esot aicināts jau vairākus gadus, bet nu nekad iepriekš neesot sanācis laiks.

Vēl tiek bakstīta jau sena pagātne. Grīneveja un Nīmana draudzība, kura izira, dēļ abu personu ambīcijām un iedomības. Kā jau atceraties, Grīnevejs pirms gadiem bija atkūlies uz šejieni un jau tad varēja manīt tā iedomību un ekscentrismu. Ir daudzi mīti par Nīmana un Grīneveja draudzības iziršanas iemesliem, bet Nīmanss mums tos izkliedēja ar patieso notikumu. Viss bija bezgala vienkārši. Bija vienošanās ar Grīneveju par mūziku, tās izmantojumu attiecīgās epizodēs. Kad jau bija gatavi filma, montēšanas procesā daudz kas izmainījās, mūzika arī tika graizīta un Grīnevejs pavisam brīvi ar to rīkojās. Viņš pat nepiezvanīja Nīmanam un nepateica, ka veicis izmaiņas. 30 gadu draudzība dzisa. Kā izteicās Nīmans: „Mūsu laulība tika šķirta, viņš neatnāca, kad gaidīju un es nomainīju durvīm atslēgas.”

Nīmans arī nav mazāk augstprātīgs, jo nekautrējoties atzīst, ka Grīneveja filmas kopš viņu šķiršanās ir daudz seklākas. Nu vai seklākas, tas cits jautājums, bet gan savādākas, jo Grīnevejs savā ekscentrismā ir iegājis visādos konceptuālos kino jaunradīšanas paņēmienos un viņa tēze par „kino nāvi” ne kuram katram saprotama.

Maikla Nīmana koncerts

Ir pienācis tas vakars, kad sen gaidītais koncerts no sapņiem ir materializējies realitātē. Kongresu nama zāle ir diezgan tukša, jo ir daudz brīvu vietu gan pašā priekšā, gan pa vidu, bet tomēr ir arī pārsteigumi. Ir ieradies mūsu valsts prezidents - Zatlera kungs ar kundzi. Diemžēl man blakām apsēžas daudz zemāka ranga cilvēks un spriežot pēc viņa izdarībām, iespējams, izbijis spekulants.

Pēc pirmajiem akordiem man visi spekulanti tiek aizrauti pie velna un es vēršos pretim skatuvei. Nīmans ierodas ar savu grupu. Tēls nostrādāts jauki un Nīmans sarkanās zeķītēs nosēžas pie klavierēm. Tiek atskaņoti viņa slavenākie skaņdarbi un lai arī pats Nīmans varētu iebilst, daļa no skaņdarbiem asociējas tieši ar Grīneveju. Tiek atskaņoti skaņdarbi no filmām „The Cook, the Thief, his Wife&her Lover”, „Draughtsman s contract”, „Drowning by numbers”. Un, protams, tādi šedevri kā liriskie klavierskaņdarbi no filmas „The Piano” un jau daudz jaunākās filmas „The Libertine”. Katra šī filma šedevrs un arī bez Nīmana mūzikas es tās nespētu iedomāties.

Nīmana mūzika ir īpaša, vai nu tas ir minimālisma spēks, kurā ritma atkārtošanās un dinamiskā augšupeja rada transam līdzīgu efektu, vai arī šīs mūzikas saistība ar personisko pagātni rada sirdi plosošas emocijas. Dažbrīd ir sajūta, ka Tevi spīdzina, jo skaņa ir griezīga un neapturama. Tādi skaņdarbi kā „Chaising Sheep Is Best Left To Shepherds” vai arī „Memorial”, vai „Fish Beach” ir grūti panesami. Emocijas sāk plūst laukā arī no tevis, klausītāj un es pieķeru sevi pie tā, ka esmu samiedzis seju neaprakstāmā grimasē un izlocījis kaklu deviņos līkumos. Mūzika tevi paņem ar varu un piespiež atcerēties skaistos, bet sērīgos dzīves mirkļus un tev salūst sirds.

Nīmans ir ļoti vēlīgs. Pēc neaprakstāmajiem aplausiem viņš spēlē vēl. Viens, pie klavierēm un mēs kā bērni atvēruši mutes klausāmies. Koncerts noslēdzas ar, manuprāt, visskaistāko skaņdarbu „Memorial” no „The Cook, the Thief, his Wife&her Lover”.

Visi ir aizkustināti, vismaz tie, kuriem ir dvēsele un es noteikti vēlos apgalvot, ka šis, iespējams, bija gada labākais koncerts.