Kā zināms, čigāni, ebreji, ungāri, klarnete, un klavesīns asociējas tieši ar Austroungārijas impēriju, tautām un muzikālo bagātību, kas slēpusies aiz šī karaliskā vārda. Piektdienas koncertā šīs mūzikas dažādības un mentalitātes bija apvienotas vienā ārkārtīgi sarežģītā, iespaidīgā un dinamiskā blokā, iepazīstinot klausītājus ar jau zināmiem komponistiem, kā arī ar kādu mazāk dzirdētu vārdu un viņu īsākām un garākām kompozīcijām.
Kā pirmais uz Spīķeru skatuves tika atskaņots zviedru, pamatā trombonista, Kristiana Lindberga (Christian Lindberg; 1958) sakomponētais fantastiskais čigānu dzīves vissīkāko šķautņu atspoguļojums "Gipsy Kingdom". To ar lielisku virtuozitāti izpildīja arī vēlāk uz skatuves kāpjošie "Sinfonietta Rīga" - stīgu kvartets ar Kristiānu Šīranti (I vijole), Agnesi Kanniņu – Liepiņu (II vijole), Lieni Kļavu (alts) un Kārli Klotiņu pie čella, kā arī, Lindberga darbiem pats par sevi saprotams, tika pieaicināts brīnišķīgais trombonists Artūrs Bērziņš. Asi, karsti vijoļu griezieni, kas pārvēršas nevaldāmos čigānu tabora deju ritmos, tad uz pāris sekundēm uz skatuves it kā valda miers, lai pēc šīs skaņu nakts Bērziņš atkal dotos uzbrukumā ar staccato punktētiem pūtieniem, kas tiek papildināti ar pūšot radītām mutes skaņām un taktīm, iekļaujot notis ne tikai vienā oktāvā. Varbūt pat ne divās. Jau pašā sākumā no asās lociņa kustības Šīrantei sāk plīst astri, kas vēlāk turpinās visu koncerta laiku. Tikmēr Bērziņš, pilnīgi nemanot, maina vārstuļus, lai atkal radītu kādu fantastisku melodiju, aizraujošu solo partiju vai spēlētos ar trombona līdz šim neizceltajām iespējām. Galvu reibinoši un akurāt tik sarežģīti, lai nerastos neskaidrības.
Pēc tam uz solo uznācienu tika aicināta pianiste Agnese Egliņa, kuras rīcībā šoreiz tika doti cita rakstura taustiņi. Runa ir par ungāru komponista Ģerga Ligeti (Gyorgy Ligeti; 1923 – 2006) radīto kompozīciju klavesīnam – Hungarian Rock. Kādēļ roks? Tīrs minimālisms, kura skaņu cilvēki šad tad ir salīdzinājuši ar ģitāras radītajām. Un arī baROKA stilā ieturētās čakonnas (chaconne – atkārtotas harmoniskas progresijas melodijas ar basa līniju) stila iezīmes. Tāpēc. Ligeti šo melodiju radīja septiņdesmito gadu beigās un vairāk kā piecdesmit gadu vecumā, mirklī, kad avangards un vecums vairs nebija nekas bīstams un unikāls, tāpēc arī šī, no pirmā acu uzmetiena, "plinkšķināšana un "intsrumenta plēšana", tomēr ir sarežģīti veidots solo skaņdarbs, kura rakstura maiņas no spēlēšanas tik vienkārši nevarēja pateikt, taču Egliņas sejā tas bija nolasāms perfekti. Šķiet, katra takts un sistēma viņas sejā atspoguļojās vēl ātrāk, nekā tika nospiests taustiņš.
Tālāk sekoja viens no divdesmit pirmā gadsimta nozīmīgākajiem un visvairāk pieminētajiem vārdiem – Stīvs Reihs. (1936) Latvijā dzirdēts un redzēts dzīvajā, ar perkusiju skaņdarbiem, "mūziku 18 instrumentiem" un vairākām citām kompozīcijām. Šoreiz skatītāji tika iepazīstināti ar vēl kādu, jau pierasti spokainu, taču pilnīgi ne meditatīvu vai organiski harmonisku meistardarbu viņa ierastajā eklektiskajā raksturā – triptihu "Triple Quartet", kas radīts, ietekmējoties no piektdienas koncerta valdošā temperamenta komponistiem - ungāra Bartoka (Bela Bartok) un ebreja Šnitkes (Alfred Schnittke). Kaut gan pašā sākumā vēl bija šaubas, vai "Sinfonietta Rīga" atskaņos visas trīs daļas, tomēr uzstāšanās laikā, uzmetot acis partitūrai, apgalvojums apstiprinājās – tika izpildītas vairāk kā piecpadsmit minūtes sarežģīta un kļūdas nepiedodama materiāla. Apstākļus sarežģīja arī tas, ka "Triple Quartet" ir paredzēts trīs stīgu kvartetiem. Klātienē varēja atrasties tikai viens, tāpēc pārējos divus "iespēlēja" magnetofona lente, kurā bija ierakstītas daudzsološā kvarteta "Kronos" partijas. "Kronos", starp citu, vienmēr izcēlies ar unikālām idejām, aranžējot un iespēlējot, piemēram, Filipu Glāsu, (Philip Glass) Sigur Ros, Pēteri Vasku, Teriju Riliju (Terry Riley), Astoru Piacollu (Astor Piazzolla) u.c. Protams, neizpalika Reiha un arī jau pieminētā Rilija repetatīvās skaņas, Šīrantes lociņš vien dīrājās tālāk, un sajūta bija nedaudz dīvaina – klausīties viegli ierakstītu pusi darba, paralēli skatoties, kā četri mākslinieki mēģina iekarot skatītāju simpātijas ar smagu darbu.
Pēc tam nāca kāds cits enerģisks un dinamisks solo priekšnesums, kur ar divām klarnetēm un Igoru Stravinski (Igor Stravinsky, 1882 – 1971) iekvēlināja valdzinošais Guntis Kuzma. Latvijas Nacionālā Simfoniskā Orķestra klarnešu grupas koncertmeistars, kuram nedaudz sanāca pacīnīties ar trīs skaņdarbiem klarnetei, vienam par otru citādākiem. Un pirmā kompozīcija tik piespiesti izpildāma tikai par godu Stravinska labdarim, filantropam Verneram Reinhartam (Werner Reinhart), jo tā esot tik zema tikai tāpēc, ka viņš reiz komponistam devis nepareizu zemāko toni klarnetei. Jāatzīmē arī paša instrumenta sarežģītā tehnika, salīdzinot ar pārējiem koka pūšaminstrumentiem. Līdz ar to, šis darbs pavisam vienkārša iemesla dēļ ir kļuvis krietni grūtāk izpildāms. Taču, iespējams, par laimi Kuzmam, nākošās melodijas baudīja augstākus reģistrus, līdz beidzot pēdējā viņš savu zemo B klarneti nomainīja uz A klases soprānu.
Kā pēdējais skaņdarbs un reizē arī mūziķiem visbagātākais ieskanējās visjaunākā piektdienas vakarā pārstāvētā komponista Daniela Šnīdera (Daniel Schnyder; 1961) meistardarbs "Zoom In" (klausītājiem Šnīders vairāk pazīstams kā saksofonists). Mazs koncerto, kurš gan neizklausījās tik daudz pēc klezmeriem vai čigāniem kā pēc Gēršvina melodiskajām un džeziskajām kompozīcijām. Taču tas 18. jūnijā derēja, jo arī Gēršvina asinīs rit ebreju ritms un fantastiskais gars. Tad stīgu kvartetam klāt piepulcējās arī sitaminstrumentālists Ivo Krūskops, pie kontrabasa lieliski izpildījās Viktors Stankevičs un, pat elpu neatvilcis, klarneti atkal kontrolēja Kuzma, kaut gan "Zoom In" ir komponēts tenorsaksofonam. Un cik interesanti un aizraujoši bija gan vērot, gan ieklausīties šajā burvīgajā šedevrā, kurā simfoniskā un akadēmiskā ieturētība apvienojusies ar rotaļīgiem un pavedinošiem džeza elementiem. Vēl jo vairāk tad, kad stīgu instrumenti taču nav džeza ieroču klāstā. "Zoom in" laikā katram no mūziķiem bija sava īpaša daļa, savs solo, savi klupšanas akmeņi (kuriem veiksmīgi tika tikts pāri) un savs prieks pēc vairākdaļīga darba atgriezties uz skatuves pat divas reizes, kamēr klausītāji aiz sajūsmas gavilē.
Jo tālāk iet, jo vairāk zelta. Ar katru koncertu, Latvijas kamerorķestru darbu "asināšana" notiek ar pieaugošu ātrumu, katras kompozīcijas izpilde dod vēl lielāku prieku un līdzi jušanu. Izcili ir tas, ka notiek aktīva un kvalitatīva sekošana pasaules mūzikas tendencēm un divdesmitā, kā arī divdesmit pirmā gadsimta vārdu izpētei. Savu slavu jau ieguvis Reihs, nediskutēsim par Stravinski, arī ekscentriskais aktieris Lindbergs. Jo vairāk cilvēku rodas pasaulē, jo vairāk atklājas to vislielākais talants – būt daudzveidīgam. Un šie burvīgie priekšnesumi, ko rīko "Latvijas Koncerti", vien apliecina to, ka tuvā vai tālā nākotnē tie draud konkurēt ar populāro mūziku. Jo, kā vērojams, akadēmiskā sāk kļūt populāra, un populārā – jau underground un ekperimentāla. Bet galu galā – mūzika jau tā pati fizika vien ir. Viens vienīgs eksperiments.
Foto: Ingus Evertovskis