Uz izteiktiem metālmūzikas koncertiem ierodas pat tādi tēli, kuri pārsvarā neapmeklē gandrīz neko pārpildītu, dzīvo savās aliņās un kaļ karstu, kamēr vidējais latvietis ierodas uz visu citu. Taču, kad runa ir par džezu un tāda stila augstas pilotāžas izpildījumu, tad to pašu var teikt arī par tiem cilvēkiem, kas mūzikas instrumentus un mūziku apēd nevis ar biezu klājumu degoša viskija, bet gan ar bagātīgu saldējuma kārtu un kārdinošu ķirsīti virsū. Sākoties lielajiem Kongresu nama koncertiem, "Rīgas Ritmu" pirmās "headline" uzstāšanās apvienoja patiešām smalka un gardēža cienīga džeza improvizācijas, inovāciju un virtuozas instrumenta pārvaldīšanas ēdienkartes.
Kā pirmie un kā tā vakara lielie ārzemju viesi pie instrumentiem sēdās "Gerald Clayton Trio" - Džo Sanders (Joe Sanders) pie basa, Džastins Brauns (Justin Brown) pie bungām un pats lielākais vārds no visiem – Džerards Kleitons. Klasiskās idejas džezs ar milzīgu devu sarežģītu harmoniju, aritmiski ritmisku bungu kombināciju un potenciāli izcilu basa partiju, kuru, šķiet, nedaudz izjauca paklusais skaņojums. Arī liela piedeva Big Band ēras, Deiva Brubeka, kāda akadēmiskās mūzikas pieskāriena un Kleitona spēlēšanās ar debešķīgi skanošajām Steinway & Sons klavierēm un to stīgām, kas atmiņā nedaudz atsauc Džeimija Kaluma klavieru kā pavisam eklektiska instrumenta efektu izzināšanu un daudzpusības pierādīšanu koncertos.
Taču tieši pēdējais fakts ļoti dziļi attēlo "Gerald Clayton Trio" uzstāšanās manieri ne tikai Rīgā, bet vispār. Kā preses konferencē izteicās pats Kleitons, tad: "Mēs spēlējam eklektisku džezu, kur nav vietas vienmuļībai. Jūs gaidāt klasisko džezu? Varbūt būs. Nedaudz no hip hopa? Varbūt arī. Atnāciet, redzēsiet." Un tā arī notika. Varbūt trijotne pārāk daudz ar individuālu spīdēšanu un teiciena "klavieres izvelk" artikulēšanu neaizrāvās, tomēr perfekti varēja redzēt, cik izcili saspēlējušies šie mūziķi. Bet ne jau tāpēc, ka viņi, kā draugi, jau kopā ir kādu laiku. Svarīgākais ir fakts, ka Brauns, Sanders un Kleitons dzīvo vienā mājā Ņujorkā. Šādā kompānijā var atļauties ne tikai pamatīgus Oskara Petersona aranžējumus divdesmit pirmā gadsimta džezam, un nav brīnums, ka katrs no māksliniekiem jūt viens otru ar aizvērtām acīm.
Taču spēle nemaz nav tik raita un plūstoša kā tikko pieminētajam Petersonam. Kleitons aizrāvies ar asām, mainīgām, tekoši krītošām un tik pat ātri kāpjošām notīm, akordi nav tercās un kvartās, bet tik tālu, cik vien cilvēka, šajā gadījumā, viņa roka spēj sniegties. Sanders pie basa ir pastāvīgi ieturēts, gluži kā dzīvē, taču katra izspēlēta nots ir no visas sirds un tik enerģētizējoša, ka ik pēc katra garā skaņdarba pārtop sviedros un paliek uz dvieļa. Šo auduma gabalu izmanto arī Brauns, bet pavisam citiem mērķiem. Burvīgi sanošu un it kā nosvīdušu šķīvju pavadībā dvielis tiek novietots uz viena no tomiem, un rodas jauns efekts. Viņš ir arī lielākais balsts, kad trijnieks ievirzās nelielās hip hopa variācijās un nereti izskanošā, gandrīz nevaldāmā bungu improvizācijā. Tad, beigās ir redzams, ka piepildās vēl kāda "Gerald Clayton Trio" izteiktā doma – mēs tikai tulkojam mūziku, kas iet caur mums. Minētajā gadījumā to var nosaukt par elektrisko plūsmu, jo katrs jauno virtuozu vaibsts, kādas nedefinējamas enerģijas dēļ raustās un izstāsta savu stāstu neatkarīgi no paša džeza spēlētāja. Un brīžiem pat liekas, ka Sanders "murmina" un rūc tik pat skaļi, kā viņa bass. Tad tas skan vienkārši neaprakstāmi. Kā Luisa Ārmstronga ierakstos.
Pēc pauzes skatuvi ieņēma pats "Rīgas Ritmu" direktors un bundzinieks Māris Briežkalns un viņa suģestējošā blice – Andris Grunte pie basa, viens no Latvijas izcilākajiem džeza pianistiem Viktors Ritovs, vienmēr pārliecinošais Gints Pabērzs ar saviem saksofoniem un visskaļākais vārds – Intars Busulis pie vokāla un kā "pūtējs amatieris" pie trombona. Par visa veida un neskaitāmu valstu perkusijām rūpējās Latvijā jau krietni "aizķēries" Tjago Loei.
Taču vārdi laikam jau izsaka visu. Katrs no šiem cilvēkiem ir apveltīts ar brīnišķīgu talantu, kurus saliekot kopā un apvienojot ar vairāk vai mazāk ievērības cienīgo humoru un harizmātisko personību, neko vairāk jau arī nevar vēlēties. Tieši Māris Briežkalns ar saviem "rokaspuišiem", kuri pilnīgi noteikti ir pastāvīgi arī paši par sevi, džezam Latvijas ārēs ir devuši pavisam citu elpu. Sajūtu, ka sēžot nav jāausās, vai basam nejauši tiek nospiests kāds nepareizs pustonis un klavierēm melnais taustiņš. Kā arī pašu izcilāko – uz džeza koncertu ļoti daudzi nenāca pavērot, cik izdomas bagāti šoreiz būs mūziķi, un ko viņi pūš vai dauza – galvenais bija iegūt augstas kvalitātes baudījumu un saklausīt viņu neticami aranžētās latviešu klasiķu komponētās melodijas, jā, līdz nepazīšanai. Pirms pieciem gadiem viss sākās ar MIDEM mūzikas forumu un NATO samitu, kad tika izdota pirmā plate Briežkalna kvinteta aranžētajām klasisko komponistu melodijām "Evergreen". Tagad ir izcepts arī otrais disks un vēl labāks, vēl rotaļīgāks, vēl ironiskāks un vēl Apolloniskāks. Pilnīgi līdz nepazīšanai pārvērsta Jāzepa Mediņa "Šūpļa dziesma", divreiz saldāk skan vīru korim paredzētā Emīla Dārziņa "Teic to stundu, to brīdi" un no vēstures muzikālās rūgšanas izsmelts Padomju bērnu elks Arvīds Žilinskis, kur Veras Singajevskas "Zvirbuļu kauju" un Edgara Zvejas "Labu nakti" izdzied, izkūko un visādi citādi attēlo vispusīgais Intars Busulis. Turpretī lielu daļu viņa teiktā, izņemot, protams, dziedāšanu, ar grūtībām var saprast. Tiesa, gan pirms tam šis defekts nebija pamanīts, taču viņam, sākot nodarboties ar dīdžejošanu, tas nāca gaismā. Tas tomēr netraucēja notrallināt "Laba daba Sniedziņam", nospēlēt Dārziņa "Spāniešu Romanci" un kopā ar visu džeza mazbendu izpildīt vēl pāris citas burvīgas kompozīcijas.
"Rīgas Ritmi" ir iesākušies ar augstas kvalitātes, jāsaka, akadēmisko divdesmit pirmā gadsimta džezu. Tāpēc ceturtdienas vakars bija savācis izcilību medniekus, un viņi nebūt nedrīkstētu būt vīlušies. Pretēji šai auditorijai, piektdien var gaidīt daudzus vienkārši labas mūzikas un šova performances cienītājus, jo uzstājas Itālijas ģitāras virtuozs Antonio Forčione un franču balss, tautu un džeza mūzikas mikseri Sashird Lao. Toties festivāla noslēgumā sestdien varētu ierasties daudz ārzemju klausītāju. Kā nekā pēdējā "Rīgas Ritmu" diena pieder pasaules vārdiem – pianists Sebastians Šunke ar kubiešu vokālisti Olvido un saksofonists Bils Evans ar ģitāristu Robenu Fordu un basu Etienu Mbappi, kā arī ar cietiem pasaules meistariem.
Foto: Vladislavs Punculs
