Bezprecedenta gadījums Latvijas mūzikā jeb ducis vīru ar „stroķiem", kurus tie nebaidās likt lietā – šādus mēs viņus redzam koncertos, ballītēs, uz galdiem, zem galdiem un visos pārējos muzikālajos stāvokļos. Sastāvs, ar kuru spēkiem un apmēriem varētu mēroties „Rīgas Dinamo" vai vismaz kāds spēcīgs vīru koris, atpazīstams viegli – bez apelsīnu krāsas krekliņiem un latviešu turbofolka nespert ne soli!
Teju pirms mantu kravāšanas tos izdevās pārtvert 2.jūlijā kroga „Nabaklab" rīkotajā ska un regeja festivālā „SKAposts", lai ar Intu Ķergalvi, Andžu Zvirbuli, Ritvaru Šilteru un Māri Vaivodu parunātos par gaidāmo „Travelling Balagan Tour" un ne tikai to vien.
Taču nerunāsim aplinkus...
Vai varētu trīs vārdos raksturot, kas ir turbofolks, jo principā Latvijā ko tādu dzirdam tikai no jums?
Ints Ķergalvis: Īstenībā ir vēl šis tas dzirdēts - aktieru ansamblis „Regīna", ja zini tādu. Viņi arī sevi sauc par turbofolka pārstāvjiem. Kāpēc mums tas bija? Tāpēc, ka mēs ļoti sen, pirms kādiem sešiem, septiņiem gadiem bijām Odesā, „kodām" kopā ar horvātiem, spēlējām uz ielas un ārdījāmies. Spēlēju tajā laikā vairāk vai mazāk viens pats, tad vēl nebija lielais sastāvs izveidojies. Reiz prasīju horvātiem – ko tad jūs spēlējat? Nu, it kā folks... Bet nē, tas ir kaut kāds turbofolks. Tad mums baigi iepatikās, sākām... Tad mēs vēl nesapratām īsti neko. Tagad, kad esam pabijuši Balkānos, zinām, kas ir īsts turbofolks. Savējo saucam par latviešu turbofolku, jo tas ir absolūti cits, nekā tas turbofolks, kas ir Balkānos. Tur to varētu salīdzināt ar brutālu deju mūziku, kur meitenes lielām krūtīm, garām kājām dejo „tuc, tuc, tuc". Es nezinu, kas pie mums to varētu spēlēt...
Andžs: A-Eiropa!
Ints: Nu, varbūt...
Andžs: Ar folka piesitienu.
Ints: Mēs bijām Maķedonijā uz turbofolka diskotēku. Redzējām, kā tas notiek. Tas bija spēcīgi!
Tādā gadījumā Balkānu tūre toreiz bija kā turbofolka dzimtenes izpēte?
Ints: Tā nevar īsti teikt. Mēs vienkārši gribējām braukt uz Balkāniem. Nav jau noslēpums, ka bieži mums to arī piesien. Paši nesaskatām nekādas līdzības. Tad jau var jebko atrast – tikpat labi arī metālu vai disko, vai ska. Jebkuru žanru! Mikslis ir diezgan liels. Protams, ir kaus kas līdzīgs arī Balkāniem. Gribējām vienkārši aizbraukt uz turieni, paskatīties, kā cilvēki tur dzīvo, kā viņi tādas lietas uztver. Turklāt mēs dziedam tikai latviešu valodā, neskaitot dažus vārdus krieviski un varbūt angliski dažās dziesmās.
Un konsekventi tā arī turpināsiet?
Ints: Protams! Tā ir mūsu valoda, un tajā mēs runājam un arī dziedam. Mums tas ir interesantāk, un es ļoti ceru, ka citiem arī ir interesantāk. Man ir arī interesantāk klausīties grupas, kuras dzied valodās, kuras es nesaprotu.
Pastāstiet par gaidāmo tūri! Kāpēc tāds popsīgāks maršruts?
Ints: Mums jau par to neviens baigi nemaksā, tātad tas nav naudas pelnīšanai. Reizē spēlēšana, reizē atpūta. Brauciens, protams, ir interesantāks, ja var uzspēlēt. To darīsim pāris lielos festivālos, paskatīsimies, kā viņiem tās lietas tur notiek. Neesam spēlējuši tādā līmenī iepriekš, taču gribējās!
Doma bija doties līdz Spānijai, bet tīri fiziski nav iespējams trīs nedēļās arī izspēlēties. Bet mēs braucam un spēlējam Beļģijā, būs koncerts Holandē, Vācijā, Francijā kaut kas „runājas", arī Čehijā. Izbrauksim, pie okeāna padzīvosimies. Klipu dziesmai „Tu mani atstāji salstam" arī filmēsim pie okeāna. Dziesma jau šur, tur ir skanējusi, tagad to esam arī ierakstījuši normālā kvalitātē. Plašāk parādīsim jau ar klipu kopā, tā atsevišķi viņa neies.
Vai tu varētu uzskatīt, ka ārzemēs jūs jau esat atpazīstami?
Ints: Tur, kur mēs tagad brauksim, mūs nepazīst. Balkānos, es domāju, būtu jau stipri vieglāk braukt vēlreiz, bet negribas atkal to pašu. Ir daudzas grupas, kas tā dara – atrod savu publiku un brauc turpat. Es gribu uz pasauli arī paskatīties. Cilvēki jau visur ir forši! Nav nekāds noslēpums, ka Eiropas attīstītajā daļā kultūra ir dzīvāka – festivāli ir lielāki, nopietnāki, kaut vai skaņa tur ir labāka. Tāpēc vien gribas aizbraukt uz turieni.
Daudzi, iespējams, tūres sakarā būtu neizpratnē – kā vesels ducis cilvēku var izbrīvēt veselu mēnesi laika?
Ints: Mēs visu laiku izbrīvējam, mēs tikko bijām arī Igaunijā uz četrām dienām.
Kā jūs to „nomenedžējat"?
Ints: Tā arī „nomenedžējam". Šajā tūrē mēs braucam 18 cilvēki. Bez mums ir arī daži draugi, ir meitenes, kuras filmē, fotografē. Viņas tāpat skaitās kā grupas dalībnieki. Braucam ar diviem lieliem busiem, lai ir kompakti, lai lētāk sanāk, jo ar vienu mēs jau sen nevaram aizbraukt!
Reiz kādā intervijā jūs esat teikuši, ka tiek plānots braukt uz Indiju uz astoņiem mēnešiem. Kādā stadijā šie plāni ir pašlaik?
Ints: Mēs to joprojām plānojam! Tagad gan esam aizņemti ar visādām citām lietām, bet plāns nekur nav pazudis! Nav pagaidām 100% zināms, vai aizbrauks visa grupa, jo tas tomēr ir tāds nopietns gājiens. Vai visi būs tam gatavi – braukt prom no ģimenēm uz tik ilgu laiku. Arī nav zināms, cik ilgs būs brauciens. Bet fakts, ka mēs brauksim, ir noteikts - ne šajā, bet nākamajā ziemā. Mēs uz to gatavojamies, un, es domāju, tas būs diezgan pamatīgs lūzums.
Vai ir kādi konkrēti mērķi, kas izvirzīti tieši šim ceļojumam?
Ints: Bolivudā filmēties - viennozīmīgi. (smejas) Tas ir viens no mūsu mērķiem. Koncertēt!... Bet vēl jau nav zināms mūsu sastāvs. Roberts Gobziņš it kā gatavojas braukt līdzi, Imants Daksis ir teicis, ka varētu, vēl daži mākslinieki – iespējams, tā pat būs tāda latviešu mākslinieku...
...intervence Indijā?
Ints: Jā, ar gatavu programmu ierodies spēlēt šiem 20 vai 30 tūkstošiem cilvēku, kas Indijā ir normāls koncertu apmeklējums. Ja tev nav 50 dejotāju uz skatuves, tad tu neesi labs dziedātājs. Es ceru, ka mūs viņi sapratīs, un arī nāks paši padejot.
Nereti daudziem jūs saistāties ar vienkāršu burtu kombināciju – ska. Kā ir ar ska un regeja skatuvi šobrīd Latvijā?
Ints: Mēs spēlējam, bet mēs paši sevi neasociējam ar ska. Tas vairāk ir turbofolks, ir kaut kādi ska elementi. Vairāk tas būtu līdzīgs kā „Gogol Bordell", kas arī tomēr nav īsti ska. Mēs mēģinām atrast to savējo. Varbūt kādreiz teiksim – Oranžo Brīvdienu stils vai kaut kā tā. Pagaidām ir baigi forši, neesam tā īsti atraduši, vai ir vēl kāda grupa citur pasaulē, kas spēlētu tā, kā mēs. Jā, ir dziesmas, kas ir līdzīgas, bet... Svarīgi ir atrast savu seju, un domāju, ka mēs veiksmīgi to esam izdarījuši! Galvenais, ka spēlējam to, kas mums pašiem patīk! Nav to ambīciju, ka mums vajadzētu tādu klipu uztaisīt, lai viņš ietu tajās un tajās vietās topos. Nē! Mēs prasām tā, kā mums tas liekas forši!
Tāds mums arī bija klips „Par sēnēm" no pagājušās tūres brauciena. Ja godīgi, man viņš pašam stipri labāk patīk nekā profesionālais klips, ko mums uztaisīja SoundWave, igauņi, jo mēs uzvarējām konkursā. Tam, protams, bija cita kvalitāte un citas lietas... „Par sēnēm" filmēts ar mazo plaukstas kameru, kas maksā 100 latus, un nebija nekāda vaina! Paši samontējām!
Šīs tūres ietvaros – kāda būtu jaunā video klipa koncepcija? Vai par to jau ir domāts?
Ints: Jā, ir domāts! Varu atklāt dažas nianses, tikai neatklāšu pilnīgi visu, jo nav vēl jau zināms, kā tas būs. Lielā ziņā tas ir atkarīgs no improvizācijas. Galvenais varonis dziesmā „Tu mani atstāji salstam" būs kažoks. Kažoks mums ir piedalījies visās ierakstu sesijās, mēs viņā esam staigājuši pa Inčukalna centru, viņš ir jauks, mīksts, un viņš noteikti būs!
Es varu pateikt, kāds izskatīsies apmēram viens kadrs: spēlē taures, vienam cilvēkam būs kažoks, un apkārt palmas un okeāns. Nu, tā! Un būs viens kažoks, kurš ceļos no cilvēka uz cilvēku.
Jūs arī pravietojat to, ka spējat spēlēt kāzās, bērēs, visur. Kāda pa šo 10 gadu muzicēšanas laiku ir bijusi jestrākā ballīte, kurā nācies uzstāties?
Ints: Oi... Ir baigi daudz tādu pasākumu. Pirmais, protams, nāk atmiņā vakardienas pasākums (smejas visi)
Ritvars Šilters: Par to mēs vēl izrunāsim...
Ints: To mēs vēl paši tā īsti nezinām, ko kurš darījis... Vakar bija izlaidums grupas biedram. Viņš ieguva bakalaura grādu!
Ritvars: Palaidām viņu lielajā dzīvē!
Ints: Tam pat nav obligāti jābūt koncertam. Mums ir visādi gājis! Esam spēlējuši kāzās Bauskā, kad puse no viesiem pēc tam atnāk asiņaini apdauzīti. Tur gan gāja jestri!
Nevienam vairs nav noslēpums, ka šis ir vēlēšanu gads. Kā jūs kā grupa esat gatavi iesaistīties kādās politiskās akcijās?
Ints: Tas vairāk laikam ir tiešām man domāts jautājums, jo mums ir daudzi dziesmu teksti par politiku vai par lietām, kas mums traucē vai neļauj dzīvot tā, kā vajadzētu. Uz vēlēšanu laiku iznāks viena mūsu dziesma, kura saucas „Uzblīduši kaklasaitēs". Domāju, ka nosaukums izsaka visu. Mēs to pietaupīsim līdz vēlēšanām. Ja kaut viens, klausoties dziesmu, aizdomāsies, mēs savu mērķi būsim sasnieguši. Vismaz es, kā dziesmas autors.
Vai jūs dosieties balsot?
Ints: Protams!
Ritvars: Man pagaidām nav, par ko. Bet, ja Gobziņam būs tā „Pēdējā partija", es domāju, ka jā, bet viņas vēl nav.
Ints: Domāju, ka agri vai vēlu arī kāds no mums būs politikā.
Nenovēršami?
Ints: Droši vien! nāks gadi, kaut kas jau būs jādara! Cik tad ilgi, tā teikt, tikai bļaustīsies, varbūt vajadzēs iet arī pašam kaut ko darīt. Mēs esam tādi cilvēki – nevis tikai sūkstīties, ka viss ir slikti, bet mēģināt arī kaut ko darīt! ja vajag, mēs kādreiz piedalāmies kādās akcijās vai paši tās rīkojam. Bet tas nav ļoti politizēts, no visa pārējā, ko mēs darām, politika aizņem 1%.
Lai arī esat darītāji, nav dzirdēts, ka pa šiem desmit gadiem muzicēšanas jums būtu kāds albums iznācis. Vai tā ir?
Ints: Mums nav neviena.
Vai nebūtu pēdējās laiks pie tāda tikt?
Ritvars: Ieraksti nav tā oficiāli izdoti, kaut ko svaigāku varētu gaidīt uz rudeni.
Māris Vaivods: Tur būs tāda kā kompilācija, bet es šaubos, vai tas sauksies kā oficiāls albums.
EP?
Ritvars: Jā, apmēram par EP to varētu saukt.
Ints: Mēs uztaisām dziesmu, un mēs laižam to dziesmu. Dodam cilvēkiem klausīties! Uzreiz varbūt nē, atrodam piemērotāko brīdi. Šobrīd mēs nelaižam, bet mums ir trīs dziesmas gatavas. Ir! Pirmdien būs pabeigts „mix", kas vēl ir procesā. Viena dziesma, kā jau teicu, ies uz vēlēšanu laiku septembrī, otrā dziesma vienlaicīgi ar tūrē veidojamo klipu, lai cilvēkiem iepriekš jau neapnīk, ka „drillē" visu laiku vienu un to pašu, un trešā varbūt ātrāk. Iespējams, ka trešdien – izbraukšanas dienā.
Kā dāvana mājās palicējiem?
Ints: Mēs izbraucam no Radio 101. Viņi mūs uzaicinājuši šovā piedalīties un mūs pavadīs. Iespējams, mēs nospēlēsim, iespējams, mēs atskaņosim, pagaidām nezinām, bet kaut kas jau tur būs.
Un Latvijā jūs ieripināsieties pa taisno pļavā uz festivālu „Zvērā"?
Ints: Jā.
Vai būs kāda īpaša atgriešanās programma?
Ritvars: Būs iedegums! Iedegums sejā, nedaudz rugāji, nogurums.
Vai maz būsiet spējīgi kāpt uz skatuves?
Ints: Protams!
Māris: Tajās trijās nedēļās būs kaut kas jauns radies, bet uz skatuves kāpt būsim gatavi kā nekad agrāk.
Ints: Tas, ka kaut kas jauns būs tapis, ir viennozīmīgi. Tomēr tās ir trīs nedēļas, diendienā spēlēšana un citas muzikālas izdarības.
Ritvars: Sēdēt autobusā, pielipušiem vienam pie otra tādā karstumā, tveicē..
Ints: Kaut kas tur būs! To tikai gaidīt, atnākt un paskatīties.
*Ar dievu – no franču val.
Foto: Zane Fridrihsone
