Ja iepriekšējā dienā cilvēki uz festivāla pirmo skaļo koncertu devās ar vēlmi pakausēt bungādiņas ar norūdīta rakstura džezu, tad piektdien mērķis bija sprausts ne tikai pie kvalitātes un augstās pilotāžas, bet arī pie šova un tā elementiem. Gan itāļu "c.g.p." (certified guitar player – aizgūts no vēl kāda ģitārspēles ģēnija Tomija Emanuela) Antonio Forčione, gan franču visvirtuozākais trio pasaulē "Sashird Lao" to pierādīja ar uzviju. Un abas vakara daļas aizveda skatītājus ne tikai citā pasaulē, bet pa visām šo pasauļu valstīm reizē – Ēģipti, Indiju, Āfriku, Spāniju, Franciju un Itāliju. Visur.
Antonio Forčione "Rīgas Ritmos" uzstājās sešus gadus atpakaļ, kad ar ģitāras iespējām un tās mocīšanu nodarbojās četri cilvēki, tieši un netieši. Šogad viņš bija viens pats (izņemot pirmo dziesmu). Ja kāds pamanīja dažādus grabulīšus mētājamies blakus ģitāristam, tad saprata, ka būs vēl kāds, un šīs gaidas apstiprināja perkusionists, kurš šogad piedalās gandrīz visur. Tjago Loei no Brazīlijas. Viņš tad arī palīdzēja sagrabināt un paklaudzināt visu, kas vien bija viņa klāstā. Taču tad. Skarbas un sirdi plosošas melodijas Forčione apvienoja ar rokām neizsekojošu tehniku, pirkstiņstilu un ģitāras pārvēršanu krietni bagātīgi funkcionējošā sitaminstrumentā. Kā nekā Antonio no sākuma ir vēlējies būt bundzinieks. Stīgas tika stieptas uz nebēdu, un "bendings" gāja vaļā līdz pašai izturības robežai. Kā jau katru gadu "Rīgas Ritmos", tā arī šis ģeniālais mākslinieks nebija uz mutes kritis, un uzstāšanās laikā bira ne viens vien humora pilns vēstījums.
No Spāniskas minorīgi un nežēlīgi ieturētas, negantas siržu plēšanas līdz mirklim, kad ģitāras skaņas sāka radīt lounge melodijas, kas apvienojās ar tikai pāris atsevišķu skaņu atbrīvošanu un emocionālo saspēli ar klusumu. Romantiski itāļu romanču piesitieni mijās ar blūza elementiem un afrikandiskiem ritmiem. Un, protams, viņa neliekulīgā vēlme izcelties ar instrumenta pārvēršanu grabošā, sanošā, skrapstošā un visādi citādi ne ģitāriski skanošā priekšmetā. Bez šova neiztikt.
Vairāk kā stundu garajā priekšnesumā, neskatoties uz jau iepriekšējo viesošanos, Forčione atļāvās nospēlēt teju vai visus lielos gabalus. Tiesa, toreiz arī atskaņojamais formāts nebija solo. "Heart Beat", "Night Passage", "Touch Wood" u.c., kā arī bija cieši nolēmis paimprovizēt par tēmu "Motown Records". Simpātijas pret šo leģendāro ierakstu kompāniju viņš izrādīja, atskaņojot savas variācijas par Mārvina Geija un Maikla Džeksona melodijām. Protams, pēc tik spīdošas uzstāšanās, Forčione tika atsaukts atpakaļ un, publikai pieceļoties kājās, izpildīja, kā viņš to nosauca uz skatuves, "Riga Ritmi Blues". Blūza, pirkstiņstila un perkusiju izvirtības ar šova elementiem skatītājiem un viņam pašam par milzīgu prieku.
"Sashird Lao", kā zināms, solīja pavisam citādāka rakstura programmu, taču idejiski palika tādi paši kā Antonio – neiedomājamas sarežģītības mūzika ar unikāliem un tikai sev raksturīgiem performances elementiem. Jona Jakoba (Yona Yacoub), Freds Luzinants (Fred Luzignant) un Dāvids Amārs (David Amar) pierādīja, ka ar moderno tehnoloģiju palīdzību trio var kļūt par vismaz sekstetu. Katrs no izpildītājiem pietiekoši pārvaldīja lielāko daļu no partnera iespējām, tāpēc droši var teikt - "Sashird Lao" ir trīs cilvēki, kuri spēlē balsi, kompozīciju, trombonu, flautu, deju, ķermeni, saksofonu, darbuku un, protams, cilpošanas pedāļu paleti. Tieši šo pēdējo "mūzikas instrumentu" dēļ Jakoba, Luzinants un Amārs tiek atzīti kā visvairāk instrumentus un visinovatīvāk spēlējošais džeza un pasaules mūzikas trio.
Un tās šeit bija ļoti, ļoti daudz. Ietekmējoties no savām saknēm un temperamenta, džezā šad tad noliktajiem parametriem, kā arī pašu izdomas un fantāzijas. Arābu tautas mūzika un vokalīze, Indijas elementi un deja, kura vēl tik galanti gan kustībā, gan verbāli izskaidro Jakoba. Amāra turku svārki, Luzinanta tomēr klasiski ieturētais džeziskais stils no franču kabarē, fankī, disko, souls un tā tālāk un tā joprojām.
Neskaitāmu skaņu un efektu un, varbūt jāsaka liels paldies par to, nav nevienas no ierastajām vokālā džeza kompozīcijām. Kur ir tikai "pom pom pom" un "dubi dubi dab". Tam pāri stāv misticisms un tuvāku un tālāku austrumu pārdabiskā kompozīcija. Jonas balss, šķiet, novestu no ceļa un uzvedinātu atpakaļ pat labāko vai sliktāko avju ganu, pretēji Amāra neizmērojamajam balss depozītam, ko viņš papildina ar hiphopisku un džezisku balss kompozīciju. Un nav nekādu šaubu, ka pūlis koncerta pašā izskaņā atkal celsies kājās, un tam par godu "Sashird Lao" uzraus kādu "Babilonas Disko" un liks cilvēkiem bungot pašiem sevi vai kustēties āfrikānisku, indiešu un diskotēku ritmā.
Uzsvars nebūt nebija likts uz koncerta tehniskā izpildījuma pusi vai solo spēju demonstrēšanu. Viss kopā tomēr bija komandas darbs. Gan Antonio Forčionem ar klausītāju un emocijām, gan "Sashird Lao" virtuoziem pašiem ar sevi un pedāļu mašīnām. Uz koncertu bija ieradies arī pats ekselence Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tātad viņam tīk arī šāda veida mūzika.
Foto: Vladislavs Punculs
