Vācija, Austrālija, Kuba, Urugvaja, ASV, Kamerūna... Vismaz šo valstu virtuozus sestdienas vakarā varēja redzēt uz Kongresu nama skatuves. Šķiet, cilvēkiem un izpildītājiem bagātākais vakars, turklāt arī pēdējais. Desmit vairāk vai mazāk zināmi pasaules mākslinieki, kuri nepastāv kā kopējas apvienības, bet kā speciāli radīti projekti. Tad nu – karstasinīgs ritms ar blūzu un kantrī.
Tiem, kuri koda pirkstos, kad šopavasar garām pagāja Igaunijā notiekošais "Buena Vista Social Club" koncerts un Rīgā neieradās vēl kāds dižens vārds no Kubas – Omara Purtundo, Sebastiana Šunkes (Sebastian Schunke) un viņa jaunās muzikālās kolēģes, kartstasinīngās un pikantās kubietes Olvido Ruizas (Olvido Ruiz) projekts "Schunke meets Olvido", iespējams, sniedza kādu dvēseles apmierinājumu. Kopā ar viņiem uz skatuves kāpa arī kontrabasists Marsels Kromkers (Marcel Krömker) no Vācijas, bundzinieks Diego Pinjera (Diego Piñera) no Urugvajas un saksofonists Dens Frīmens (Dan Freeman) no Austrālijas. Sarkana kā čili pipars un ar muti kā "laidara vārtiem" bija ne tikai tikai 24 gadus vecā Olvido, bet tikpat "pļāpīgs" izrādījās katrs instruments, kurš izskanēja šajā koncertā.
Kaut gan Šunke uz skatuves parādījās nedaudz satraucies, laika gaitā viņš nomierinājās un pat piedziedāja kubiešu jaunajai brīnumbalsij kā vecie labie "Buenavistieši". Šunkem palīdzēja arī Piņjera, tomēr viņa galvenais jājamzirdziņš, protams, bija bungas. Varbūt kādam Pinjeras improvizētās sesijas un ilgās virtuozās solo partijas likās pārāk disharmoniskas, ka nācās atrauties no kopējā konteksta un iegūtās Karību jūras vēsmas, taču vērtējot to no profesionalitātes paraugprincipiem, Pinjeras darbs bija ārkārtīgi pārliecinošs. Un, ja Frīmena saksofonam būtu stīgas, tad ar to notiktu tieši tas pats, ko iepriekšējā dienā uz skatuves darīja Antonio Forčione. Skaņa, kas izstiepta un izvilkta no visvisdziļākās instrumenta dzīles, lai tikai spētu attēlot karstasinību un sava veida emocionālo un neganto raksturu. Efekti un vēlreiz efekti.
Šunkes klavierspēlē un arī solodziesmā ar Olvido pavisam atklāti tika parādītas viņa ietekmes, apgūstot mūziku un instrumenta virtuozitāti. Viņa varoņi mācoties bija Bahs, Mocarts, Bēthovens. Klasiķi, kuru rifus Sebastians šad tad iemeta savās partijās. Taču nedrīkst teikt, ka viņš kādu kopē. Tikai sajūtas dažreiz atgādina brīžus, kad skan kāds no šiem lielmeistaru meistardarbiem. Bet tā notiek tikai pāris acumirkļus, un jau nākošajā dziesmā melodijas atkal skan kā tajā valstī, kur Hemingvejs dzēra Mohito un rakstīja romānus. Braši, brangi un krāsaini. Lieki izteikties, ka bolero, salsas ritmi vai guahira spēj uzsildīt jebkura cilvēka dvēseli. Varbūt to ik pa brītiņam kā ar akmeņiem apmētā bundzinieks, taču lieki domāt, ka viņš nezina, ko dara. Visā visumā mazliet negaidīts saturs, jo sākotnēji šķita, ka uzsvars tiks likts uz tādu pamatīgu džezu. Taču varbūt tā pat bija labāk. "Schunke meets Olvido" pastāstīja klausītājiem, kas notiktu, ja Kuba būtu vienīgā apdzīvotā vieta pasaulē un kāds šajā valstī būtu džezs. Karstasinīgs, kubisks un ar garām, uguņojošām solo partijām.
Otrajā koncerta daļā uz skatuves valdīja pavisam cita gaisotne. Tikpat daudz cilvēku, taču vairs ne Kuba, bet gan dziļas Amerikas Savienotās Valstis. Viens no pasaules populārākajiem džeza saksofonistiem Bils Evanss (Bill Evans) apvienojies ar vienlīdz diženu ģitāristu Robenu Fordu (Robben Ford), lai radītu projektu "Soulgrass meets Blues". Taču šāds džeza, blūzroka, kantri un soula mūzikas kokteilis nav iedomājams arī bez Amerikas tradicionālā instrumenta bandžo, ko tik tiešām Herakliski pārvaldīja jaunā un nu jau uzlekusī zvaigzne Raiens Kavanahs (Ryan Cavanaugh). Un ne vienu reizi vien likās, ka viņa spēle un fantastiskā virtuozitāte ar šo džezam pilnīgi netipisko instrumentu skatītājiem interesē daudz vairāk kā iepriekš minētie grandi. Ja Fords visam priekšnesumam piešķīra nevainojamu blūzroka un nedaudz kantrī pamatu ar pāris spēcīgiem izvilkumiem un Evanss kā parasti festivālu koncertos "dragāja" ar saksofonu kā ganiņš savu flautu no viena gala līdz otram neapstādamies, tad Kavanahs gan plēsa, gan gammoja, gan "wah-wah'oja", gan "overdraivoja". Un, jāsaka, ka šķiet deviņdesmit pieci procenti klātesošo nemaz nezināja, ka ir arī tieši tādi elektriskie bandžo spēlētāji un ka ar tiem var panākt tik neticamu skaņu, kas nemaz neizklausās pēc pieminētā instrumenta, kā arī pēc nekā cita. Viennozīmīgi jaunais izmalcinātais meistars Raiens Kavanahs paspēja kļūt par "Rīgas Ritmu" jaunatklājumu simbolu un arī par visu koncertu naglu.
Evansa uzaicināts, pie basa ģitāras operēja, šķiet, katram džezmenim un blūzmenim zināmais Etjēns Mbappe (Etienne Mbappe). Klasiskie cimdi, kas kontrastēja uz sarkanām stīgām, taču, kā vēlāk izrādījās, pat ar to viņš vakarā tomēr izrādījās otrā plāna lomā. Par viņu redzamāks, aktīvāks (kaut gan Mbappe jau vienmēr ir bijis ieturēts) un kaislīgās izrādījās arī bundzinieks Toss Panoss (Toss Panos), kurš pat sākumā kaut kur pazuda, bet pēc tam attaisnoja katra apmeklētāja cerības beidzot dzirdēt konstantu, koncentrētu un plūstošu bungu komplekta izmantošanu ne kā iepriekšējam Pinjeram. Tomēr tāpat bija izcili patīkami vērot, ka tāpat kā "The Rolling Stones" vai Igijs Pops populārajā mūzikā, arī šie slavenie vārdi neapstādamies spēlē tikpat ātri, virtuozi un pārsteidzoši kā pirms divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem un nedomā apstāties pat tad, kad blakus viņiem stāv kāds jauns muzikālais cīkstonis ar pavisam mazu gadu stāžu, taču ar ārkārtīgi lielu talantu. Un viss ir spīdoši vēl jo vairāk, kad šie vārdi un šie instrumenti tiek salikti vienā pamatīgā komplektā. Reizēm prātā ienāca arī dažas sajūtas, klausoties britu fusion džeza apvienību "Acoustic Alchemy". Bet tas – tikai reizēm.
"Rīgas ritmi" noslēdzās kā divi muzikālie randiņi. Vācu džezs ar Kubas Salsu un Guahiru, un Kantrīblūzs ar džezu un blūzroku. Ne velti abos projektu nosaukumos ir zīmīgs vārds "meets". Tātad satiek. Nevis saduras vai sacenšas. Un arī šogad Māris Briežkalns ar dzīvesbiedri Diānu bija sapulcējis tādas kombinācijas, kuras ir kā cimds ar roku. Izsmalcinātas, saderīgas, līdzīga rakstura un, pats galvenais, nekomentējamas kvalitātes. Piecas dienas, sešpadsmit dažādas apvienības un četras darbnīcas. Pa vidu arī "Showcase" jeb Latvijas džeza mūziķu "vervēšana" "Half Note Records" pārstāvja Džefa Levensona (Jeff Levenson) vadībā. Vai varētu vēl ko vairāk? Droši vien, ka vēl vismas desmit reiz desmit gadus "Rīgas Ritmiem". Nu jau "Valstiski nozīmīgam kultūras pasākumam".
Foto: Vladislavs Punculs
