Kamēr Itālijā 1527. gadā nomira renesanse, tikmēr ziemeļos tā plauka un zēla vēl vismaz gadsimtu. Iespējams, pie vainas ir visiem zināmais Mārtiņš Luters, kura dēļ Baltijas reģionā 1521. gadā sāka ieviesties luterānisms. Viņa mācība lika mainīties visai pasaulei, arī tajā brīdī pārliecinoši ticīgam katolim Burkardam Valdisam, kad tas sešus gadus pēc luterānisma ienākšanas Rīgā radīja vienu no vācu agrīnās estētikas literatūras stūrakmeņiem - parabolu "Meteņu spēle", kura otrais nosaukums "Līdzība ar pazudušo dēlu" vēsta par pārstrādātu notikumu katoliskajā pasaulē, tiešāk, Vecajā derībā, taču sižets un gudrības ir pielīdzinātas ātri augošajam protestantismam.
Kad interneta ārēs parādījās šīs dziesmu un deju spēles ģeniālais reklāmas rullītis, jau varēja minēt, cik piebāzts būs Spīķeru pagalms. Un, kā izrādījās – pamatīgi. Nemaz neskatoties uz to, ka saulainie laiki bija beigušies un pie debesīm vēl aizvien peldēja svina pelēki mākoņi. Taču tas neliedza "Latvijas koncerti" rīkotājiem izdalīt klātesošajiem dažādu krāsu lietusmētelīšus tā, lai tīši vai netīši apmeklētāji izskatītos kā tādi diezgan jautrās krāsās tērpti mūki. Tikpat neviltots izrādījās arī pilsētas sargs, kurš pirms izrādes trīs reizes ietaurēja un paziņoja: "Spīķeros viss mierīgi!" un tad, cik zvanu līdz izrādes sākumam atlicis. Acīgie un zinošie jau droši vien pamanīja, ka tas bija pats "Pazudušā dēla" režisors Varis Klausītājs, ko pēdējā laikā bieži var redzēt uz "K Suns" skatuves. Taču šāda rakstura izrādes un izturēšanās viņam piestāv pat labāk kā improvizācijas teātris.
Ar jaukām lautas, vijoles, flautu un perkusiju skaņām iesākās Meteņu meistardarbs, kuram palīdzēja arī pieci "zēni", kuru sastāvā trīs bija no vokālās apvienības "Cosmos". Tā kā Valdiss nav norādījis, cik noteikti ir spēlē ietveramie skaņdarbi, tad tos un arī izdziedātos psalmus un koraļļus režisors un muzikālā komanda varēja izvēlēties pēc savas patikas. Un to arī varēja redzēt, jo paši mūziķi visu izpildīja burvīgā manierē. It sevišķi iejūsmināja blices koncertmeistars, kurš reizē nodarbojās arī ar augsto nošu paņemšanu dziedājumos - "Cosmos" kontrtenors Andris Sējāns.
Stāsts ir par to, kā savas jaunības neapdomības dzīts, jaunākais dēls (Mārtiņš Počs) neklausa savam brālim (Andrejs Mažeiko) un ar muļķa prātu iegūst no tēva (Andris Gross) savu mantojuma daļu, lai pazustu miglā, bet atgrieztos kā noplucis un bez drānām palicis lupatlasis. Lieki piebilst, ka katrs no aktieriem spēlē vismaz divas lomas, jo izrādē parādās trīspadsmit tēli, taču spēlmaņu ir tikai seši. Počs spēlē arī stāstnieka tēlu, Mažeiko nav tikai brālis, bet arī augļotājs un mūks. Pazudušā dēla tēvu un arī bordeļa īpašnieku, kurš noved varoni no ceļa, attēlo Andris Gross, tēva kalpu, bordeļa blēdi un cūkkopi – nomnieku izspēlē kustīgais Miķelis Žideļūns un, visbeidzot, kalpones un maukas ataino Dace Vītola un Inga Siliņa.
Varis Klausītājs diezgan taktiski izvēlējies jaunus, spējīgus, ne smagā gala teātru aktierus, kuri nāk no Leļļu, Valmieras un Krievu drāmas teātriem. Tas izrādei piešķir lielisku un možu garu, un, pretēji līdzīga rakstura, vēlāk dominējošā Šekspīra pantos un atskaņās ieturētajām lugām, šī nebeidzas ar traģēdiju, bet gan ar sava veida pozitīvu morāli. Ka Dievs piedod tiem, kas to lūdz un pazemojas. Pat tiem, kuri grēko, bet tomēr dara šīs divas lietas kopā. Tas gan šķiet aplam vecākajam brālim, kurš, smagi strādājis, netiek atalgots ne ar baznīcas godu, ne ar tēva patiesu mīlestību. Kā tas notiek pret jaunāko.
Visi aktieri sprauni darbojas, un notikumi iet uz priekšu, ko šad tad nomaina koraļļi un muzikāli pārtraukumi, kā arī jauki seno deju grupas "Ballare" uznācieni. Reizēm gan liekas, ka aptuveni pusotru stundu garā izrāde varētu ritēt raitāk. Varbūt pie vainas nepārliecinošais Poča aktīvums, taču ļoti uzjautrina Mažeiko raitums un dzejisko rindu pārlikšana it kā runājošos tekstos. Gandrīz tāpat, kā ar ģeniālo Gruzdova "Hamletu" Dailes teātrī veikli spēlējās Artūrs Skrastiņš un pārējie. Tikpat lecīgs kā vienmēr ir Žideļūns, liels prieks par Grosu, kurš pēc dažādām dzīves kataklizmām ir atgriezies uz skatuves možs un pārliecinošs.
Tiesa, izrāde dažreiz likās pārlieku sterila un ieturēta, taču nevar jau gaidīt eksplozīvu interpretāciju, uzvedot gandrīz piecus simtus gadu vecu lugu. Taču ir redzēti daudzi citi šāda rakstura materiālu ekranizējumi uz teātru skatuves, tāpēc to varbūt varētu nosaukt par Vara Klausītāja stilu. Ļoti konkrēti, ekskluzīvi, bet dažreiz pārāk daudz. Tomēr viens obligāts pienākums ir jāizsaka klausītāju un literatūras zinātāju un pārzinātāju vārdā. - "Pazudušā dēla" tulkojums no oriģinālvalodas Valda Bisenieka izpildījumā ir vienkārši prātam neaptverams. Lieliski ieturēts gan saturs, gan galvenās domas un epiteti, kā arī atskaņas gandrīz visā lugas garumā un tik ideāli, ka liekas, Valdiss šo darbu radījis latviski nevis viduslejasvācu manierē.
Visa luga ir radīta no dinamiskām kompozīcijām, kuras muzikālajos un dejo starplaikos nomaina gleznām līdzīgas statiskas figūras. Dažreiz pat liekas, ka katra aina, kas šādā veidā ir "stopkadrēta", nāk no kādas renesanses gleznas vai agrīnā baroka, krāšņuma, karnevālisma un pat nelielā baisuma. Šad tad pat uznāk vēlme paņemt fotoaparātu un nobildēt katru šo aktieru ekspozīciju, lai beigās sanāktu jauks albums ar inscenētām ainām iz sešpadsmitā gadsimta dzīves.
Ar "Parabolu par Pazudušo dēlu" ir aizsācies vēl kāds liels festivāls Latvijas mūzikas dzīvē. Nez vai drīkst teikt, ka šoreiz skaistāk vai ne tik skaisti kā citreiz. Tikpat jūsmīgi, tikpat kvalitatīvi un tikpat daudzsološi. Tas pierāda gan šo aktieru spējas un uzdrīkstēšanos (piemēram, Počs iemēģinājis arī seno itāļu teātra paveidu comedia dell'arte), gan paša Vara Klausītāja simpātijas pret klasiskiem un atraktīviem teātra mākslas darbiem. Galvenais tikai nenokavēt pārējos koncertus, kas notiks gan Rīgā, gan krāšņajā Rundāles pilī.
Foto: Anrijs Požarskis
