Jans Jaņenkovs : Šovakar no „Gorky Park" orģinālsastāva būsim tikai es un Aleks, taču būs „Gorky Park" mūzika. Dziedās Alekss. Mums līdzi ir ļoti labi mūziķi - bundzinieks Viktors Koņikovs un basists Sergejs Okosts. Koncertā dzirdēsiet abu mūziķu solo numurus! Ar „Gorky Park" esam spēlējuši Rīgā, Viļņā – visās Baltijas valstīs. Cilvēkiem mēs patikām. Mums ir plāni atkal apvienoties oriģinālsastāvā un doties turnejā pa Krieviju. Mēs turneju gribam veidot kā lielu šovu – liela skatuve, laba skaņa, gaismas spēles, taču tam ir vajadzīgi sponsori. Mums ir plāns rakstīt dziesmas krievu valodā, kuras apkopot arī albumā.
Kādi ir lielākie ieguvumi un zaudējumi situācijā, kad „Gorky Park" jūs esat tikai divi oriģinālsastāva mūziķi?
Jans Jaņenkovs: Iegumums ir tāds, ka šādā sastāvā mēs varam spēlēt mazākās koncertu vietās kā, piemēram, Saldū! Uzstāties nelielas publikas priekšā ir interesanti, jo esi klausītājiem ļoti tuvu. Zaudējums ir saistīts ar „Gorky Park" vārda atpazīstamību. Mēs grupu uzsākām četratā, un cilvēki mūs četrus grib sagaidīt arī uz skatuves. Saša ( Aleksands Minkovs) šobrīd rada cita veida mūziku – vairāk šansonus, bet bundziniekam (Aleksandrs Lvovs) ir savs bizness. Situācija, kā toreiz Dānijā, kad „Roshilde" festivāla ietvaros mums uz skatuves tika pasniegts „Zelta disks" un visi klātesošie kliedza – „Gorky, Gorky", ir iespējama vienīgi esot mums četriem kopā. Man liekas, ir tikai dažas grupas pasaulē, tādas kā „U2", „Aerosmith", kas ir spējīgas albumu no albuma iegūt „Zelta statusu". Vismaz mēs esam mēģinājuši, un esam pasaulē zināmākā krievu rokgrupa.
(Mums pievienojas Aleksejs Belovs, kurš pārņem sarunas vadību).
Jums ir lieli, daudz spēlēti hīti kā „Bang!", „Moscow Calling". Cik dažādus dziesmu variantus esat radījuši, lai tās jums neapniktu?
Aleksejs Belovs: Jā, protams, mēs katru reizi cenšamies dziesmas izpildīt citos variantos, padarot tās mūsdienīgākas. Cilvēki dziesmas atpazīst, taču tās skanēs daudz modernāk. Koncertos izpildām arī jaunās dziesmas, kurām pakārtojam arī vecās. Esam taisījuši deju mūzikas miksus, sastrādājušies ar DJ. Tas bija desmit gadus atpakaļ, bet šodien mēs gribam saglabāt savu Es, savu grupas seju, jo tas ir gana grūti sasniedzams uzdevums. Ja gribi sevi saukt par mākslinieku, grūtākais uzdevums ir atrast sevi, savu mūzikas stilu un savas dziesmas.
Jūsu dziesmām ir raksturīgas krieviskās mūzikas tēmas. Cik svarīgi jums bija parādīt savu izcelsmi caur mūziku?
Aleksejs Belovs: Ļoti svarīgi! Mūsu karjera sākās Maskavā 1987. gadā, ierakstot demo, kura skanējums bija ļoti amerikānisks. Tas piesaistīja vairāku producentu uzmanību. Tad mēs satikām vīru, kas bija strādāji ar heavy metal grupām, noklausījies mūsu demo, viņš vēlējās dzirdēt ko citādāku. Es viņam parādīju citus darbus, kuriem piemita tradicionāls skanējums, un viņš bija sajūsmā. Viņš sacīja:„ Cilvēkiem nevajag otru „Bon Jovi". Ja viņiem vajadzēs „Gorky Park", tad tam ir jāskan šādi!" Mēs paklausījām producenta ieteikumam, taču to izmantojām, tikai strādājot pie trešā albuma ieraksta. Kad nonācām ASV, mūsu menedžeri vienojās ar Džonu Bon Džovi, ka viņš mums uzrakstīs dziesmu. Viņš sacerēja „Peace of our time", kas kļuva par vienu no mūsu singliem. Taču nevienam šī dziesma nepatika, jo tā bija pārlieku amerikāniska un neizklausījās pēc „Gorky Park". Dziesmu vēlāk izņēmām arī no savas koncertu programmas, jo starp klausītājiem tā nebija pieprasīta. Tā atnāca atklāsme, cik svarīgi ir izturēt savu stilu. Vēl viens piemērs - kādu dienu Losandželosā ciemojos pie labas draudzenes, kas klausījās klasisko mūziku. No viņas es uzzināju, ka klasiskās mūzikas radio ir savi topi, kuru augšgalā kā pirmais bija Čaikovskis, viņam sekoja Stravinskis, bet trešo vietu ieņēma Rahmāņinovs. Mocarts bija tikai sestais! Tad es sapratu, cik mums nozīmīgs muzikālais pamats pieder. Man šķiet, ka Holivudas filmu dramatiskos skaņu celiņos ik reizi ir dzirdams kāds krievu klasiķu mūzikas motīvs. Patiesībā, no savas dzimtās mūzikas ir tik daudz ko mācīties, jo cilvēki negrib otro mākslinieku. Viņi grib dzirdēt ko jaunu, oriģinālu!
Kad es domāju par krievu mūziku, man prātā nāk plašā krievu dvēsele, kurā slēpjas rūgta sāpe līdzīga tai, ko izdzied blūzmeņi. Vai varētu teikt, ka krievu rokmūzika savas emocionalitātes dēļ ir līdzīga blūzam?
Aleksejs Belovs: Jā, cilvēkiem Krievijā patīk blūzs, taču krievu klausītāji vairāk ieklausās dziesmu tekstos, viņiem vispirms ir svarīga dziesmas nozīme, tikai tad melodija. Ir daudzas grupas, kuras nebūt nerada izsmalcinātu mūziku, arī pie priekšnesuma būtu jāstrādā, taču dziesmu tekstu dēļ tās ap sevi savāc lielu auditoriju.
Nenoliedzami, krievu dzejnieku ģeniālos darbus valodas bagātības un daudznozīmības dēļ ir grūti lasīt.
Aleksejs Belovs: Jā, taču esmu novērtējis arī angļu valodas iespējas. Esot jauni, mēs sapratām daudz mazāk, nespējām izvērtēt atšķirības. Piemēram, man „Nazareth" un „Led Zeppelin" šķita viena statusa grupas. Taču, labāk apgūstot valodu, arī iegūstot dzīves pieredzi, es sapratu, ka starp šīm grupām ir liela atšķirība. „Led Zeppelin" dziesma „Starway to Heaven" – tajā ir filozofija, spirituālisms, bet „Nazareth" ir tikai blūzs, sievietes. Cilvēki novērtē dziesmas, kas tiem dod ko vairāk. Šis novērtējums saglabājas, arī laikam ejot. „Led Zepellin" joprojām ir mega zvaigznes, taču pārējās grupas, kas spēlē tikai rokenrolu, ar laiku tiek aizmirstas. Teksti jebkurā valodā ir svarīgi! Protams, tas nebūs Dostojevskis, bet tomēr ir svarīgi!
Kā ir ar „Gorky Park" tekstiem?
Aleksejs Belovs: Mūsu albumā ir dziesma „Try to find me", saistībā ar kuru mēs saņēmām neskaitāmi daudz vēstules. Vienā vēstulē kāda meitene no Itālijas atzinās, ka dziesmu ir pārrakstījusi 50 minūšu garā kasetē, un, kamēr šīs dziesma skan atkārtoti, meitene nedomā par pašnāvības izdarīšanu. Tāda bija mūsu pirmā pieredze, kas parādīja, cik spēcīga ietekme var būt dziesmai. Dziesmas „Stop the world", „Don't pull a trigger", „Don't make me stay" un citas ietver sevī spēcīgu stāstu, kas aizskar klausītāja sirdi, dvēseli.
Es uzaugu Padomju Savienībā. Šo režīmu es nespēju paciest. Veiksmīgi, ar somu meitenes palīdzību, man izdevās aizbēgt. Nāca pārmaiņu gadi, pasaule mainījās. Es biju šajā grupā, mums bija līgums ar pasaulē vadošajām ierakstu kompānijām, bet mēs ar zaļajām kartēm dzīvojām ASV. Bijām rokzvaigznes. Taču man nācās secināt, ka dzīvē tur nebūt nav labāka, ka dzīves jēga nav atrodama komfortā, apkārtējā vidē, bet gan dziļi sirdī. Kādā mirklī kļuva skaidrs, ka ASV ir kļuvis par šauru. Esmu pateicīgs par tur pavadītajiem gadiem, kuros esmu daudz iemācījies, taču ASV nedeva atbildes maniem meklējumiem. Es atgriezos Krievijā. Pasaule mainās it visur! Mums ir dziesma „Stop the world, I wanna get off", dažreiz es šo dziesmu redzu sev apkārt notiekošajās darbībās. Politiķi cenšas pārliecināt, ka pasaules norises notiek uz labu, bet es redzu notiekošo un zinu, ka tā tas nav. Vienīgā iespēja ir mīlēt sev apkārt esošo, cilvēkus, vienalga, cik labi vai slikti tie nebūtu.
Sanāk pieņemt un izdzīvot mirkli?
Aleksejs Belovs: Nē, es nedzīvoju mirklim. To es darīju jaunībā. Es dzīvoju svarīgākām lietām. Pasaule ir sena. Mēs īsti nezinām, kādi ir bijuši cilvēki pirms 1000 gadiem, taču viens ir droši – arī tad viņi raudāja, mīlēja, radīja bērnus - līdzīgi mums. Es nekļūstu jaunāks, tāpēc man ir svarīgas lietas, kas saglabāsies mūžīgi. Man ir meitiņa, kurai ir tikai 10 gadi, un šobrīd es no viņas ļoti daudz mācos!
Foto: Indra Kļaviņa