Ja pirmā diena tika veltīta teritorijas apguvei, nelielai iesilšanai, cilvēku satikšanai un visu neskaitāmo telšu apgūšanai, tad otrā lika noskaņoties lieliskiem šoviem un koncertiem, kuri sākās jau pusdienas laikā, lai noslēgtos tikai nākošajā dienā. Tiesa, arī ļaužu bija daudz vairāk, jo simtiem "Positivus" apmeklētāju ieradās tikai uz diviem, pašiem galvenajiem priekšnesumiem - "Scissor Sisters" un "Muse".
Pats agrākais notikums risinās Nordea kino teltī, jo tur jau kopš vienpadsmitiem sāka rādīt ne tikai īsfilmas, bet arī nopietna garuma eksemplārus. Divu dienu laikā tika piedāvāti neskaitāmi darbi no pazīstamiem režisoriem, piemēram, Signe Baumane, Laila Pakalniņa, Nils Skapāns, Uģis Olte u.c., kā arī ārzemju kino cilvēkiem kā Emirs Kusturica, Bents Hammers, Frenijs Armstrongs.
Muzikālā diena sākās pulksten 12:00, kad uz Cēsu alus skatuves ieradās igauņu un ukraiņu kopražojums "Svjata Vatra", kas pie tādas "rīta" kondīcijas stundas spēlēja pārāk jestru "firefolk", taču tas bija lielisks spēriens pa pēcpusi festivāla galvenās dienas slābanajam startam. Kamēr pa radio SWH translēja tur pat uz vietas radītu rīta vingrošanu, jogurta dzēriena "Bi'OK" teltī atsākās ģimnastikas sesijas. Tajā pašā laikā pieslēdzās Garnier Fructis Dabas skatuve, kur, tāpat kā iepriekš, priekšnesumus rādīja "Pulsa Efekts", Samba de Riga, Rīgas Improvizācijas teātris, kā arī grupa "Sigma", dzejas lasījumi u.c. Pusdienas laiku noslēdza uz Cēsu skatuves koncertējošais jaunais El Mars un "Silent Knight" kopprojekts "Prince & Crosby" un "I Love You" modinātājs Martin Confused, kurš, škiet, kā vienīgais no šī festivāla māksliniekiem piedalījās arī otrā tajā pašā laikā Salacgrīvā notiekošajā "Positivus" pretpasākumā "Negativus", ko rīkoja bāra "Ļeņingrad" ļaudis.
Un tad, kamēr uz citām skatuvēm uzstājās "100 baltas dvēseles", "The Wow", "El Mars" un "Autumn Owls", tikmēr Cēsu skatuve saaicināja cilvēku bariņus ēniņā paslēpties no saules, jo uzstājās kārtējā "Willkommen Records" (WR) blice no Braitonas Anglijā - The Miserable Rich. Pieci puiši, kuri mēģina spēlēt jauku un vasarīgu popu, izlīdzoties tikai ar vienu bundziņu un pāris grabulīšiem, bet pārējo uzsvaru liekot uz spēcīgi skanošu instrumentālu pavadījumu. Pirmo reizi festivālā izskan tik daudz latviešu valodas, jo grupas līderis Džeims de Malplakets (James de Malplaquet) ir pacenties uzzināt vairākus teikumus un vārdus mūsu valodā. Vēlāk ar tādu pašu asprātīgu izpausmi izcelsies arī nākošā (WR) banda – The Leisure Society un it īpaši viņu otrais līderis Kristians Hārdijs (Christian Hardy). Taču mūzika tomēr pirmajā vietā, to vēl interesantāku padara jaukās, šīm jaunajām britfolka grupām raksturīgās siltās melodijas un arī vēl kāda interesanta kaverversija dziesmai "Over and Over", ko oriģinālā izpilda "Hot Chip". Tātad elektronika viņiem nav šķērslis.
Pēc kāda laiciņa uz tās pašas skatuves kāpj vienīgā Krievijas dzīvās mūzikas blice festivālā "Everything is made in China", kuri nodarbojas ar postroka izzināšanu, taču 17. jūlijā viņu uzstāšanās vairāk izklausījās kā "Radiohead" un "Sigur Ros" apvienojums, nevis mēģināšana atdarināt, piemēram, "Mogwai". Tomēr, neskatoties uz to, ka krievu skatuvei itin bieži ir bijušas problēmas ar izcilas kvalitātes alternatīvo mūziku un angļu valodas izrunāšanu dziedot, "EIMIC" savu uzstāšanos veic ar lielisku kvalitātes zīmi. Kā nekā žurnāls "Rolling Stone" to nosaukuši par Krievijas alternatīvās nākotnes nesēju. Kad šī grupa jau ieskrējusies, Tele2 skatuve pēc jau pieminētajiem "Autumn Owls" piedāvā piektdien SWH teltī jau spēlējušos "Ten Bears". Grupu, kuru kopsauciens tiek veidots, paceļot abas rokas un desmit pirkstus un uz vārdu "Bears" saliekt tos kā lāču ķetnas. Publikai gan radās problēmas ar pašu vārdu "Bears", kas gan vairāk izklausījās pēc "Beers" (Bear – lācis, Beer (Bier) alus), taču tas īpaši neko nemainīja,
Tele2 dēļi bija pamatīgi iesildīti un gatavi lielajiem vakara uznācieniem. "Ten Bears" ir kārtējā festivāla Lielbritānijas muzikālā apvienība, kura klausītājus apmierināja ar saulainu sintīpoproku, kas, protams, ir ļoti svarīga mūsdienu festivāla komponente. Un sestdien, jau kārtējo reizi tika dzirdēta vēl kāda interesanta kaverversija – "Ten Bears" izpildīja pašas astoņdesmito gadu nogales tehno un hiphopa blices "Technotronic" supersinglu "Pump up the Jam".
Pievakares programma sākās Red Bull Academy teltī, kur priekšnesumu sniedza latviešu dīdžeju apvienības "Crystal Sound System" un "Dj Rudd & Dj Ai-Va". Tad Cēsu alus skatuve piedāvāja jau piektdien mini koncertu sniegušo Goran Gora & The Yrs, kurš atskaņoja jau zināmas versijas savā pirmā albuma "Jetlag" dziesmām, kā arī vairākas jaunā "The Mysterys Yrs" skaņdarbus. Radio SWH teltī koncertēja Andis Grīva, atkārtoti "The Gin Riots", kā arī krietnu pūli savāca ilgi pilnā sastāvā nedzirdētie "Tribes of the City". Tomēr pāri visām šīm grupām stāvēja Tele2 skatuves slepenais priekšnesums, kurš izrādījās pirms gada festivālu apmeklējusī nākošā "WR" banda - "The Leisure Society", jo tas likumsakarīgi savāca vislielāko cilvēku skaitu. Atmiņā atausa pērnais priekšnesums, tikpat siltās un pozitīvās melodijas, kuras šogad izklausījās divtik vai pat trīstik skaļākas un enerģiskākas. Un, kā vienmēr, "pie šprices" jau pieminētais latviešu valodas interesents Kristians Hārdijs un Niks Hemings (Nick Hamming), kurš līdzīgi kā
"WR" čellists Vils Kalderbanks (Will Calderbank) un vijolnieks Maiks Sidels (Mike Siddell) mēģināja pabūt uz visām sevi pārstāvošās ierakstu kompānijas uzstāšanām.
"The Leisure Society" nospēlēja, šķiet, pilnīgi visas savas zināmākās dziesmas. Sākot ar "Get Yourself a Fighting Chance", "The Sleeper", "We were Wasted" un "Save it to Someone who cares" pat divas reizes. Milzīgas ovācijas tika iegūtas mirklī, kad Niks pavēstīja, ka nākošā dziesma ir ļoti netipiska šim gadalaikam – par sniegu. Tātad maģiskā un brīnumskaistā "The Last of the Melting Snow". Viss lieliskais, enerģijas un latviešu valodas pārpilnais koncerts noslēdzās ar jau, jāsaka, leģendāro "A Matter of Time", kur uz skatuves pēkšņi uzkāpa visa "Willkommen Records" pārstāvniecība un ar finierī izgrieztām dzīvnieku figūrām ilustrēja šo patīkamo mūziku. Varbūt to nevar saukt par cilvēkiem bagātāko uzstāšanos visā "Positivus" festivāla laikā, jo visi, vairāk kā divdesmit mūziķi kopā sanāca tikai uz divām minūtēm. Taču iespaidīgi tas izskatījās gan.
"S.P.B." nospēlēja zem "I love You" telts, uz Cēsu alus skatuves spāniski jestrā "Giulia Y Los Tellarini", kuri slavu ieguva pēc Vūdija Alena (Woody Allen) filmas "Vicky. Kristina. Barcelona" tituldziesmas ierakstīšanas, taču nākošais skaļais priekšnesums tika sniegts no īru post-rokeriem "And So I Watch you From Afar" (ASIWYFA). Skaļi basi, bungas un, protams, ģitāras, kuras izvēlētas matemātiskā roka skanošajā stilā. Izpildījums spēcīgs ar galvas kratīšanu un dziļām elpām, tikai skatītājiem atkal problēmas ar grupas nosaukuma izrunāšanu, kas nevedas nemaz. Nav jau nemaz tik īss un ātri iegaumējams, kā piemēram, "Muse".
Taču pēdējais trakākais "Willkommen Records" uznāciens risinās septiņos, kad uz "I love You" skatuves parādās pagājušā gada Tele2 skatuves ieskandinātāji "Sons of Noel and Adrian". Divpadsmit mūziķi, kuri, neskatoties uz savu skaitu, šogad pieprasīja mazāku skatuvi. Taču šis pavērsiens attaisnoja visu par divsimt procentiem. Ir zināms, ka "SONAA" ir izteikti maģiskas un pārdabiski spēcīgas folkmūzikas spēlētpratēji, taču pēc viņu uzstāšanās visu "I Love You" telti piepildošais, aptuveni pustūkstoti lielais pūlis vēl piecas minūtes neapstādamies gaudoja un plaudēja pēc atkārtotas uznākšanas. Un tiešām, bija vērts. Sākot jau ar harizmatiskās balss īpašnieka, centrālās personas Džeikoba Ričardsona, beidzot ar visu duci mūziķu, kuri spēlēja, drebināj skatuves dēļus, kliedza, svilpoja un dziedāja kopā. Viena pēc otras izskanēja "Inside Olympia", "Indigo", pirmais lielais singls "The Wreck is not a Boat", "Big, Bad, Bold", "Black Side of the River" u.c. Šķiet, tieši pēdējās dziesmas nosaukums izsaka visu par viņu mūziku – mistērija, tautas romantisms, folklora un nedaudz šaušalīgais nezināmais. Priekšnesums tika noslēgts ar vienu no viņu visievērojamākajām melodijām "Damien. Lessons From What's Poor". Mirklis, kad visi kopā nevaldāmi un burtiski triec katra instrumenta, čella vai vijoles, ģitāras vai basa, bungu, akordeona, klarnetes, trompetes vai mandolīnas radīto skaņu tieši klausītāju sejā, kamēr tie dauza kājas un klapē rokas neapstādamies. Tiem, kuri atnāca uz šo fantastisko priekšnesumu, vilšanās nebija garantēta nemaz, pat tad, kad skanot "We want more" dziesmai "Leaving Mary's Hand", blakus notiekošā "ASIWYFA" troksnis ļāva ieklausīties tikai pašās skaļākajās, drebošākajās un sāpīgākajās notīs.
Vakara stunda tika sista ar islandiešu vieglo trokšņu un ambient mūzikas pratēju Kira Kira, kura savu performanci veica uz Cēsu alus skatuves. Mierīgā, "Bērnu Rīts" un islandiešu triphopa un ambient speciālistu "Stereo Hypnosis" garā. SWH telts aicināja kārtējo "WR" pārstāvi "Gemma" un pēc tam atkārtoti "The Climbers", ko pēc vieniem naktī noslēdza Arta Dvarionas un Reiņa Briģa kopprojekts "Tā Tā Tā". Kamēr uz Tele2 skatuves risinājās lielie vakara hedlaineru koncerti, veiksmi iemēģināja arī vēl citi briti sapņainie folkpop pārstāvji "Stornoway" un "I Love You" savāca igauņu mūzikas piekritējus uz koncertu vienai no šībrīža populārākajām jaunajām kaimiņvalsts grupām "Ewert and The Two Dragon". Pa vidu tam "Red Bull Academy" patīkamas kvalitātes DJ setu veica DJ Maceo Wyro & MC Sean Palmer.
Bet lielākā daļa festivāla teritorijā vēl esošo cilvēku aizmirsa pilnīgi visu, izņemot divus lielos Tele2 skatuves māksliniekus. Kā pirmie pēc deviņiem uz tās kāpa amerikāņu disko roks "Scissor Sisters". Šoreiz septiņi cilvēki, kuri pēdējos piecos gados disko mūziku, fanku un glamroku ir ieveduši pavisam citā gultnē. Šopavasar izlaiduši jauno albumu "Night work", taču katrs klausītājs vairāk vai mazāk no tā gaidīja tikai pašu pirmo singlu "Fire with Fire". Priekšroka un apātiska lēkāšana tika dota viņu nu jau par kulta gabaliem kļuvušajiem "Laura", "Filty and Gorgeous", "I don't Feel like dancing", "Comfortably Numb", "She's my Man", "Take Your Mama Out" un daudziem citiem. Turpretī netika nospēlēta tikpat slavena melodija kā "Land of A thousand Words". Tas laikam izskaidrojams ar festivāla formātu. Ballīte, nevis liriskās atkāpes. Taču ballīte ir perfekti noslīpēta. Pat tā, ka programma ir sagatavota bez uznākšanas atkārtoti. Tas nerada nekādas problēmas skatītājiem, jo paši galvenie vārdi "Muse" vēl tiek tikai gaidīti. Solists paspēj no ādas kostīmā tērpta glamrokista pārvērsties par puskailu interesantās šaurās, caurspīdīgās ādas biksēs tērptā kliedzošā un dejojošā monstrā, kuram šķiet nebeidzas baterijas. Taču "Scissor Sisters" ne tikai uzliek milzīgu plakātu ar jaunā albuma fantastiskā vāciņa dibenu ar tajā nedaudz ierauto triko, bet izskatās izsmalcināti arī uz skatuves. Krāšņi un žilbinoši. Gandrīz tikpat, cik žilbinošs ir fakts, ka blices ģitārista Dela Margī (Del Marquis) vecvectēvs ir dzimis Latvijā.
Tad, ar nokavēšanos, aptuveni pusnaktī uz skatuves nodziest gaismas un parādās Metjū Belamijs (Matthew Bellamy) ar savu divu grifu ģitāru un sudrabainu kostīmu, ieskanās "Resistance", un "Muse" var sākties. Troksnis no pūļa, protams, ir pamatīgs, un tikpat pamatīga ir arī skatuves aprīkojuma amplitūda. Sākot no parastajiem zibšņiem un prožektoriem, beidzot ar milzu ekrāniem un zaļas gaismas lāzeriem, ar kuriem gaismotāji spēlējas ne tikai pāri skatītājiem, bet arī tajos. Vien nedaudz māc bažas par šo ekrānu ilgspēju, jo iepriekšējā naktī "Unkle live" uzstāšanās laikā viņu ekrāns nedaudz "padevās". Taču vēlāk rādās, ka bažām nav pamata, šie, "Muse" lietotie, strādā kā nākas, un spilgti ilustrē dziesmu tematiku, šad tad izmet dažus piedziedājumu vārdus un attēlo trijotnes mūzikai simpatizējošos zinātnes faktu un kosmisko ziņu un atšifrējumu fragmentus. Viena pēc otra tiek apēstas "Undisclosed Desires", "Uprising", "New Born", "The time is running out", kā arī nospēlēta tikai melodija no viņu sen pārdziedātās "The House of the rising sun", kas pēc tam atkal pārvēršas trakojošos "Starlight", "Super Massive Balck Hole" u.c. pīšļos triekšanas gabalos. Tad Belamijs nomaina vienu ģitāru, tad piesēžas pie klavierēm, taču garlaicīgi nepaliek ne mirkli, pat brīžos, kad starp katru dziesmu viss četrinieks (jo koncertā palīdz arī taustiņnieks) nedaudz iespēlē pāris roķīgas iepriekšējā skaņdarba atsauksmes.
"Muse" savu atgriešanos uz skatuves viņi noslēdz ar basista Kristofera Volstenholma (Christopher Wolstenholme) izpildīto Enio Morikones (Ennio Morricone) dižo skaņdarbu „The Man with the Harmonica", kas ir sarakstīta slavenajam vesternam "Once upon a time in the West". Tie, kuri pārzina ne tikai "Muse" skanošo repertuāru, bet arī mūzikas video, zinās, ka vienīgais kovbojiskais klips ir dziesmai "Knights of Cydonia". Tāpēc tās nākšanu pēc Morikones meistardarba jau varēja paredzēt. Atkal deklamācija par cīņu pret kaut ko, kas beigās noslēdzas ar dūmu balonu palaišanu, tāpēc visa skatuve ietinas iespaidīgos mutuļos.
Dažreiz jau atkal liekas, ka lielās skatuves skaņotāji nevar nostabilizēt katras grupas uzstāšanās muzikālo slāņainību, kad vokāli ir manāmi skaļāki par pavadījumu vai otrādi, tāpat brīžiem viss priekšnesums skan skaļāk, brīžiem klusāk. Kā izteicies dažs labs zinošs un alkstošs klausītājs, pie viņiem vecmāmiņu varēja pievest, jo spiediena no tumbām nebija nekāda. Tomēr pēc "Muse" vismaz pusducim tūkstošu viss liekas vienalga, jo Latvijā ir noticis tas, par ko sapņo katrs festivāls daudz maz visā pasaulē – par šī trijnieka uzstāšanos pie viņiem.
Ģirts Majors 2010. gada "Positivus" ir mēģinājis padarīt par vēl vairāk starptautisku, pievilinot vienmēr muzikāli alkstošos britus ar viņu pašu blicēm, pulcinot igauņu un lietuviešu auditoriju ar viņējām, kā arī riskējis ar daudzu jaunu, Latvijā mazzināmu mūziķu iekļaušanu plejlistēs, kas jau ir apsveicami. Taču redzēsim, kas notiks nākošajā gadā. Varbūt viss ir gājis spīdoši, un uz mūsu pašu skatuves kāps, piemēram, "Daft Punk", "LCD Soundsystem" vai "Kings Of Leon", jo ar britu salām vien neizdzīvosi. Taču viena lieta gan ir svarīga – šogad, neskatoties uz patiešām lielo vārdu nelielu trūkumu, "Positivus" festivāls ir ieguvis daudz vairāk jaunu fanu ārpus Latvijas, Baltijas valstīm un pat tālāk. Cerams, ka tas būs arī atmaksājies, jo "Muse", piemēram, maksā ārkārtīgi dārgi. Taču kāpēc gan neriskēt.
Foto: Vladislvs Punculs
