Sera Eltona Džona koncerta apskats

Eltons, sešu „gremī” balvu ieguvējs ir ieradies pie mums ar savu grupu, iespaidīgu profesionāļu sastāvā. Kopā ar Eltonu uzstājās bundzinieks Naidžels Olsons ( māsu Olsonu tēvs?), ģitārists, virtuozs - Deivijs Džonsons, basģitārists Bobs Birčs, taustiņinstrumentālists Gajs Babilons ( vai nav burvīgs skatuves vārds), perkursionists Džons Mahons.

Skatuves iekārtojums ir atturīgs, bet tikai pirmajā iespaidā. No sākuma esmu pat vīlies, bet tik sākotnēji. Skatuve šoreiz ir diezgan zema. Centrā atrodas melnas, atturīgas Eltona klavieres. Fonā ir bezgala daudz dzelžu un instrumentu. Vairāki sintezatori un neskaitāmi vadu jūkļi. Centrā bungas, pa labi perkusionista milzu grabuļu paradīze. Viņa kaktiņš ir līdzvērtīgs vienai kārtīgai mūzikas programmai, jo „bītus” viņš var mainīt, paņemot tik no plaukta. Fons ir milzīga tumša drapērija, kura man šķiet diezgan bezjēdzīga. Abās pusēs, gana augstu atrodas ekrāni, uz kuriem tiks rādīts mūsu „stārs”. Un tas arī ir viss no vizuālā noformējuma.

Jau pietuvojos skatuvei. Publika ir daudzgalvaina un vecuma ziņā nenosakāma, jo gādīgie vecāki ir paņēmuši līdzi arī savus bērniņus. „Redzi, redzi, dēliņ, kaut tev tā veiktos dzīvē kā seram Eltonam Džonam!”

Ir klusums, visi ir gaidās. Un nu jau iznāk pirmais mūziķis. Tas ir sirmi cirtainais Deivijs Džonsons. Kā izrādās, tad visi sev acis slēpj aiz brillēm - zilām, zaļām, vai melnām. Nu jau parādās pārējie, bet Eltona vēl nav. Kā redzu, tad grupas biedri ir Eltona vecumā. Jo neviens no mūziķiem nav „svaigs gurķītis”. Apģērbi Eltona mūziķiem ir pilnīga eklektika. Kaut kādi hipijkrekli, puķainība, izdilušas džinsas, bet arī pats Eltons jau nekad nav izcēlies ar gaumes izjūtu. Tieši ar bezgaumību Eltons arī izceļas uz citu fona. Perkusionists neveiksmīgi met gaisā bungu vālītes, tās kaut kur nokrīt...

Un nu jau ir tas brīdis. Fotogrāfi aizskrien jau kā juzdami pie skatuves malas. Nāk Eltons. Jā, iztālēm var dzirdēt kliedzienu un aplausu vilni, kurš no dažādām zāles pusēm veļas šurp, uz priekšu. Eltons ir smaidīgs, un, protams, ar “saulenēm”. Pilnīgi vājprātīgā frakā ar neskaitāmām uzšuvēm, kaut kas no „Diamont” un „Lasvegas”. Un tad jau viņa pirksti pieskaras klavierēm. Tur jau pazūd visa viņa ārišķība, homoseksuālisma propaganda un iedomība. Nu viņš jau ir kas cits, labs mūziķis. Var, protams, diskutēt, cik dziļa ir viņa mūzika, bet meistars viņš ir. Viņš jūt cilvēkus un spēj tos pakļaut. Tā pat kā ir diskutēts par viņa slavenākās dziesmas “Candle In The Wind” patieso mērķi, mārketingu vai patiesu cieņu pret princesi Diānu. Kā ir izteicies slavenais japāņu komponists Nobuo Uematsu: „Neviens nespēj radīt tādu melodiju kā Eltons.” Eltons vienmēr būs diskutējama persona, bet par viņu vismaz tiešām ir vērts diskutēt. Popmūzikas princis.

Protams, skan vispopulārākās dziesmas, bet Eltons vēl paspēj arī prezentēt jauno albumu.
Patīkams pārsteigums ir melnais palags, kurš nu ir kļuvis par milzu ekrānu. Jo redz, tas viss ir pildīts ar spuldzītēm. Ekrāna attēli ir Eltonam atbilstoši, milzu „Bich” vārdiņš, lūpiņas, kuras pietuvojas un attālinās, skrūvītes, kā milzu vibratori danco pa ekrānu. Ekrāna attēli ir bērnišķīgi un atgādina „Pokemonu multeni”, bet tā ir tāda eklektika un fars, ka man pat aiz brīnumiem paveras mute. Viss ir ļoti atbilstoši. Tad seko dziesmiņa „Herkules” un video ir vēl fantastiskāks, vairodziņš ar „H” burtu danco pa ekrānu. Koncerta laikā uz ekrāniem uzmirdz gan Jēzus, gan kariķēts Eltons, kurš izskatās pēc kaķa. Ļoti oriģināls risinājums.

Eltona grupa ir ļoti profesionāla un ar baudu var vērot perkusionista un ģitārista meistarību. Liekas, ka var izjust katras skaņas rašanās procesu. Blakus man meitenes jau griežas dejā. Eltons ir labs tirgonis, jo viņš ir atvedis savu „Hītu paku”. Koncerts ir viļņveidīgs, jautrās dziesmiņas mijas ar skumīgajām un ik pēc dziesmas Eltons iet pa skatuvi un uzmundrina publiku. Viņš ceļ gaisā pirkstiņus un kāpj uz klavierēm, atgādinot, ka nav nekāds sausais pianists. Eltons ir dzīvs un būs dzīvs.

Daudziem šis bija sapņa piepildījums. Man prieks par viņiem.