Džeremijs Bārnss (Jeremy Barnes) ar savu komandu ieradās visiem tautas mūzikas notikumiem tieši pa vidu un paspēja pagozēties tikai izmeklētai publikai. Ja piektdien un sestdien "Positivus" festivāla laikā spīdēja angļu folka zvaigznes, tad šajā nedēļas nogalē Igaunijā notiekošais "Viljandi" festivāls sapulcinās vairumā Baltijas jaunās tautas mūzikas spēlmaņus. Laikam vajadzēja atrast kaut ko pa vidu, kas izrādījās centrā ne tikai datumā, bet arī ģeogrāfiskajā ziņā – Balkāni.
Pēc desmitiem vakarā Bārnss ar vēl trīs mūziķiem kāpa uz pieticīgi iekārtotās skatuves, lai laistu vaļā serbu cocekus, rumāņu horas, maķedoniešu bihorus, grieķu, bulgāru un pat turku tautas melodijas. Visu, ko vien iespējams sakombinēt. Tiesa, pārsvarā melodijas tika ieturētas "A Hawk and A Hacksaw" raksturīgajā minorīgajā manierē, tomēr tas netraucēja izbaudīt katru virtuozo pirkstu kustību, kurām līdzi sekot nemaz nevajadzētu, tāpat sajuks visi rēķini un novērojumi.
Pārsvarā tika atskaņotas dziesmas no pēdējā, pagājušā gada albuma "Deliverance" - "The man who..", "Foni", grieķu "Vasalisa" u.c., taču neiztrūka arī vairākas melodijas no iepriekšējās gandrīz desmit gadu ilgās karjeras laikiem. Piemēram, "Serbian cocek" un "Fernando's Giampari". Tikai dažbrīd šķita, ka ar savām virtuozajām iespējām ansamblis varēja krietni vairāk pamocīt latvju dancotgribētājus, taču arī bez ekstra ātrā tempa izpildījums bija lielisks.
Uz skatuves kopā ar katru spēlētāju parādījās trompete, perkusijas, vijole un akordeons, taču pāris dziesmās pieklīda arī vēl kāds neredzēts instruments, ko spēlēja Bārnsa dzīvesbiedre Hītere Trosta (Heather Trost) – šķiet, ka šo vijoles veidu, kuras skaņu un toni rada, ātrāk vai lēnāk velkot diegu pāri stīgām, sauc par strahvijoli. Laikam, tulkojot no slāvu valodas, šausmu vijoli, jo skaņa nedaudz arī atgādināja filmas par Transilvāniju. Taču, redzot šādu vijoles, trompetes un makšķeres dīvaino krustojumu, var arī sajukt nosaukumi.
Pēc pirmās pazušanas "A Hawk and A Hacksaw" tika atsaukti atpakaļ, lai nospēlētu vēl kādu nebeidzamu melodiju, kuras laikā tad arī savācās vislielākais bariņš kāju un roku mētātāju, lai noslēgtu šo padarīšanu ar sevis un mūziķu nokausēšanu. Kamēr lielākā daļa skatītāju rāmi stāvēja un smaidīja, tikmēr kāds pusducis ducis trakāko vicināja visu, ko vien varēja vicināt un centās improvizēt šo Eiropas reģionu.
