Mikam vienmēr ir bijis talants darīt visu tā, it kā tas būtu visjaukākais visā pasaulē. Sākot ar netipiskām dziesmām par lielām meitenēm, beidzot ar visu savu uz skatuves stāvošo mūziķu "nošaušanu". Tiesa, izmantojot tādus knifus kā sakot, ka šīs lielās meitenes ir skaistas, neskatoties ne uz ko, un, kopā ar pavadošās grupas inscenēto apslaktēšanu pilnīgā mierā un koķetā smaidā, nobliezt pašam sevi. Un jā, pie reizes, patiešām pārsteidzošā latviešu izrunā pateikt "Kad es skaitu līdz trīs, es gribu, lai jūs visi dejojat".
Taču pirms šī pārsteidzošā priekšnesuma Miku iesildīja kāda pasaules, iespējams, Latvijas blice ar nosaukumu "Instrumenti". Viens, kā vienmēr, pandas maskā, otrs jau kādu laiku milzīgā melnā parūkā, kas krīt pāri sejai. Neviens vairs nemin, kas aiz šīm maskām slēpjas, vai nu tāpēc, ka zina, vai nu tāpēc, ka nevajag. Tomēr galvenais ir tas, ka "Apēst tevi" tomēr ir palicis kā viens no spēcīgākajiem skaņdarbiem Latvijā "ever". "Instrumenti" gan neizrādījās tik koši kā vakara galvenā zvaigzne un, kā vēlāk noskaidrojās, arī ne tik skaļi. Diezgan sterils melnbaltais skatuves tēls, ko papildināja pieklusinātie skaļruņi. Taču pandu mērķis nebija kādu pārsteigt vai satriekt, savu darbu, iesildot un atbalstot Miku, viņi izdarīja tieši tik labi, kā nevarētu neviens cits šais mājās.
Ap pusdeviņiem uz savdabīgās skatuves, kas izskatījās kā britu melnā absurdkomēdijas šova "Mighty Boosh" ietekmēta, parādījās pats vakara varonis, tērpies iestīvētā smokingā un sudrabotās botītēs. Un ar "Relax (Take it easy)" sākās pusotru stundu garais, enerģiskais un pārsteidzošais šovs. Tieši tāpat, kā Mika jauc muzikālos stilus, reizēm izklausoties pēc "The Beatles", tad pēc "Supertramp", "ELO" un Pola Makartnija, tādā pašā garā tiek samiksēta uzstāšanās. Viens gan ir skaidrs, britu mūzika, lai vai pops vai metāls, tomēr ir ar citu garšu un citu pieeju.
Polsterēti koki ar auduma lapiņām, šad tad uz skatuves uzkāpjošas mirušas līgavas ar plīvuriem un miroņu galvām, šķelmīgi galvaskausi pāri krustiem ar saules puķītēm un visam pa vidu mierīgs mēness ar milzīgu seju, kura priekšā kā tāds astoņgadīgs puika, kurš zina, ka patīk visām māmiņām, lēkā Mika un dzied savas labākās dziesmas. Viss šis komplekts izskatās pēc "Ed Hardy" apģērbu tīkla un Tima Bērtona iejaukšanās. Taču nē, tieši tikpat āķīgs, nebēdnīgs un ironisks izrādās viss koncerts, kur, dziedot "Big Girl (You are Beautiful)", pāri visiem sāk planēt milzīga piepūsta kāja ar augstpapēžu kurpi un pēc laika, "We are Golden" noslēdzas ar milzīgas līķu lellītes Lollītes palaišanu pār skatītāju galvām. Koki šūpojas ritmā, šad tad no nedaudz piepaceltā podesta Mikam tiek pasniegta mantija un milzīgs, burai līdzīgs karogs ar uzrakstu "Billy!" ar glanci "Monthy Python" stilā. Šis puišelis, kas patīk visām meitenēm, ne tikai labi dzied, bet arī pierāda sevi kā angļu mūzikas un televīzijas kultūras vēstures zinātāju. Un nav svarīgi, ka pēc interesantām priekšspēlēm pat ne uzminēt, kura būs nākošā dziesma. Viens gan ir skaidrs, tas būs viņa kārtējais hīts. Jo visi par tādiem paliek. Visi kā viens.
Taču visām (un varbūt arī kādam) Mika patīk tāpēc, ka viņa dziesmas ir skanīgas, krāsainas, pozitīvas, un lirikās stāsta par to, cik mēs visi esam spīdoši, forši un, neskatoties ne uz ko, lieliski. Un jā, viņš ir arī izcili smukiņš, un savu, trauslo, meitenīgo izturēšanos apvienojumā ar piesaistošo ģerbšanos vai izģērbšanos izmanto kā vislielāko trumpi masu psihozei. Kulmināciju sasniedzot, kad pēc visu un sevis simboliskās apšaušanas ar pirkstiņpistolēm, viņi atgriežas ar milzīgu ziedu sienu aiz sevis, kas rada pilnīgu sajūsmu dāmu sejās un sajauc prātus tieši ar to dziesmu, ar kuru vajag - "Grace Kelly". Puikas vien var noskatīties un kost pirkstos, kamēr viņu draudzenes vai visas tās meitenes apkārt, kuras bija gribējies nocopēt, pilnīgi neliekas ne zinis. Atliek vien mēģināt murmināt līdzi, taču tas noteikti neglābs.
Mika ir jaunais Prinss. Varbūt melodiskais materiāls nesakrīt precīzi, taču, zinot, cik ļoti uz skatuves uzturēties patīk Prinsam Rodžeram Nelsonam, manipulēt ar skatītājiem un nekad neiet prom, tad šie abi mūziķi pilnībā līdzinās viens otram. Ja nekas slikts nenotiks, tad pēc divdesmit gadiem arī Mika, tāpat kā Prinss spēlēs nevis pusotras stundas koncertu, bet atļausies paraustīt klausītāju dvēseles divarpus stundas un tad pēdējam pustūkstotim nospēlēt vēl pusstundu. Arī Mikam, redzams, tas patīk. Tik ļoti, ka no karstuma jāizģērbjas, lai meitenes var nekautrīgi kost lūpās no viņa koķetās kautrības un taču trenētā torsa, bet puikas varētu spert zibeņus un atkal boikotēt koncertu, no kura tie baidās. Konkurence, ziniet.
Foto: Vladislavs Punculs
