Iedomājies situāciju: ziņkārīgais klausītājs ir nolēmis pirmo reizi apmeklēt festivlālu „Skaņu mežs". Kas būtu jāņem vērā? Vai viņam šādam festivālām vajadzētu gatavoties?
Es domāju, ka klausītājam ir jāatbrīvojas un jābūt gatavam piedzīvojumam. „Skaņu mežā" satiekas visdažādākā mūzika, arī popmūzika. Tā ir interesantās kombinācijās, un tas arī ir piedzīvojums!
Festivālā Tu uzstāsies kopā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu. Vai vari pastāstīt ko vairāk par plānoto priekšnesumu?
Viens notikums turpinās nākamajā. Lai labāk raksturotu tagadni, man dažos vārdos ir jāieskicē, kas ir un kā radās apvienība „Latvijas Gāze". 1997. gadā darbību izbeidza mana iepriekšējā grupa „Kartāga", un es izdomāju, ka gribu veidot radošu kustību, kas būtu atvērta gan dažādiem cilvēkiem, gan atšķirīgām mūzikas formām. Tāpēc „Latvijas Gāze" ir visdažādākās mākslinieku sadarbības, gan tikai mani solo albumi. Pēdējos piecus gadus esmu daudziem Katrīnas video darbiem rakstījis mūziku. „Staro Rīga" ietvaros Prese nama logos viņa uz manas mūzikas fona nama logos radīja latviešu rakstus. Sapratām, ka labi spējam sadarboties. Šajā vasarā kopā izveidojām programmu, kas tiks spēlēta „Skaņu mežā". Uz skatuves mēs būsim trijatā. Vēl piespēlēs Oskars Poikāns, kas ir dažādu pašizgatavotu pūšamo instrumentu meistars.
Kā Tu izlem, ar kuru mākslinieku labprāt sadarbotos?
Ar katru ir ļoti individuāli un savādāk. Palīdz tīri cilvēciskas simpātijas, kas pāraug arī radošā sadarbībā. Kopējā darbā rodas sinerģija.
Vai būtu korekti apgalvot, ka elektroniskās mūzikas izpildītājam skaņdarba radīšanai ir vajadzīgs ilgāks laiks nekā tradicionālam, četru mūziķu lielam roka ansamblim?
Šajā gadījumā ir jārunā par sagatavoto mūziku un improvizāciju. Ar elektroniskās mūzikas instrumentiem esmu spēlējis, uz vietas improvizēdams, gan arī nedēļām sagatavojis skaņu cilpas. Tas ir atkarīgs no pieejas. Man pašam nav svarīgs sadalījums. Mani interesē gan rokmūzika, gan elektroniskā mūzika, visplašākā mūzikas amplitūda. Sevi nepieskaitu pie konkrēta mūzikas stila, jo periodi ir bijuši dažādi. Man patīk gan spontanitāte, gan ļoti rūpīga sagatavošana.
Runājot par gatavošanos, Tev noteikti ir daudz ideju, sagatavota materiāla. Kā Tu to sasistematizē?
Bieži vien pasākums pats rada situāciju, ar kuru es vienkārši saplūstu. Tā ir vide, telpa un citi aspekti. Protams, veidojot elektronisko mūziku, sistēmas radīšana ir būtisks jautājums. Skaņdarbs ir savdabīga vairāk vai mazāk komplicēta sistēma. Un ir svarīgi sistēmā ieviest brīvu gaisu, brīvu kustību.
Vai ir kaut kas tāds, ko Tu nekad muzikāli nedarītu?
Ir mūzikas virzieni, kas mani mazāk interesē. Salīdzinoši maz klausos džezu un blūzu. Kā jau minēju, es vairos saskaldīt mūziku. Es to savādāk uztveru. Man arī patīk forma, kurā satiekas elektroniskā mūzika ar roku. Neesmu tas cilvēks, kas ļoti sargā un kopj savu „dārziņu". Esmu drīzāk tas, kas no citiem „dārziņiem" stāda savējā. Esmu jaucējs. Nav tā, ka nolemju – taisīšu dziesmu roka vai jaunā viļņa stilistikā. Es vados pēc sajūtām, kuras paužu ar konkrētajā brīdī aktuāliem līdzekļiem. Tāpēc man ir tuvs „Skaņu mežs", jo tur vienkopus tiek spēlēta visdažādākā mūzika, kas ir ārpus jebkādiem stilu rāmjiem.
Kā Tev liekas, vai cilvēki ir gatavi atbrīvoties no stilu rāmjiem?
Tas ir atkarīgs no cilvēkiem. Daži ir pionieri, kas vienatnē iet pa priekšu. Vairums kaut kur paliek nopakaļ, uz priekšu virzās daudz lēnāk. Ir vajadzīgi gan tie pirmie, gan pēdējie. Lai tie pirmie neaizskrietu par tālu! Man liekas, ka jebkurā tautā 90 procenti klausās šlāgeri. Ja statistiski salīdzinātu ASV un Latviju, iespējams, mums procentuāli būtu lielāks skaits cilvēku, kas klausās mūsdienīgu mūziku.
Kā Tu izjūti atšķirību, spēlējot lielam pūlim un interesentu grupai?
Es pats nemaz tik daudz neesmu koncertējis, lai to varētu izvērtēt. Man ir svarīgi, neskatoties uz klausītāju daudzumu, lai cilvēki aizrautos. Tas ir mans mērķis. Lieliem pūļiem es neesmu spēlējis. Neesmu domājis, vai maz gribētu spēlēt. Esmu apmeklējis dažus lielos koncertus Arēnā Rīga. Man vairāk patīk klubu un festivālu koncerti.
Foto: Anrijs Požarskis
