Kā šobrīd klājas grupai "Synodic"?
Pagaidām visai grūti, visi esam aizņemti darbos un mācībās, tāpēc ir grūti atrast laiku, lai mēģinātu, bet rokas nevienam vēl nav nolaidušās.
Kā jūs raksturotu "Synodic" cilvēkiem, kuri nav jūs dzirdējuši? Muzikāli, vizuāli, izjūtu līmenī?
Pirmkārt, muzikāli "Synodic" mērķis ir radīt mūziku, kas ir gan smaga, gan melodiska, citiem vārdiem tā, lai mūsu mūzika patiešām arī būtu mūzika. Vizuāli – grūti teikt, ka mēs būtu kaut kas īpašs. Mēs izskatāmies gluži parasti, bet par vizuālo tēlu mēs maz satraucamies. Par izjūtu līmeni mēs neko teikt nevaram, jo katram, kas mūs ir dzirdējis, tas var būt pilnīgi citāds. Citam labas izjūtas, citam nē.
Salīdziniet "Synodic" laikā, kad jūs sākāt kopējo muzikālo ceļu, un tagad!
Ja mēs uz visu skatāmies no paša sākuma, kad mēs vispār sākām kopā spēlēt, tad varētu teikt, ka mainījies ir pilnīgi viss. Gan mūzikas stils, gan arī kopēja izpratne par mūziku kā tādu. Nemainīga ir palikusi apņemšanās spēlēt pie jebkādiem šķēršļiem.
Vai esat pieļāvuši domu atteikties no muzikālās darbības vai radošie dzinuļi tomēr prasa izpausties, neskatoties uz ārējiem traucēkļiem?
Ir iezagusies prātā tāda doma, tomēr, kā jau teicu, arī grūtību priekšā rokas nolaist netaisāmies. Varbūt ir apsīkusi tā degsme, kas bija sešpadsmit, septiņpadsmit gadu vecumā, kad visu šo sākām, tomēr tad arī bija daudz mazāk problēmu, par kurām domāt.
Kas rada impulsus dziesmu tapšanai, un kā tie materializējas dzirdamā formā?
Tas nav tik viegli izstāstāms, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti vienkārši – ir idejas par to, kā dziesmai būtu jāskan, un tā ideja pamazām tiek apaudzēta gan ar mūziku, gan vārdiem.
Ja abstrahētos no fakta, ka tā ir jūsu radītā mūzika, ko jūs justu, to dzirdot? Kurš raksta dziesmu tekstus, kādi ir iedvesmas avoti?
Visdrīzāk mēs dzirdētu vienu no daudzajām grupām, kas nav nedz nekam nederīga, nedz arī izcila. Kārtējā grupa, kurai vēl sevi ir jāpierāda. Tekstus dziesmām raksta mūsu vokālists Kristaps. Konkrētus iedvesmas avotus ir grūti nosaukt, bet katrai dziesmai tas ir kaut kas cits. Nevar teikt, ka, lūk, ja man vajag izdomāt dziesmai vārdus, tad es iešu tur un tur un vārdi nāks paši no sevis. Iedvesma var rasties no notikumiem, kas piedzīvoti, cilvēkiem, citreiz arī vienkāršām pārdomām.
Jūs esat spēlējuši dažādām auditorijām, cilvēku daudzumam. Kādas ir izjūtas pirms uzstāšanās un koncerta laikā? Interesantākā uzstāšanās reize - vieta, laiks, publika...
Vislabākās izjūtas gan pirms, gan uzstāšanas laikā ir tad, ja pie skatuves ir cilvēki, kuri klausās, jeb, citiem vārdiem sakot, ja ir kam spēlēt, bet, ja zālē ir pieci cilvēki un tie paši ir pazīstami vai no citām grupām, kas gaida uzstāšanos, tad gan tā ne pārāk.
Pirms kādiem trim vai četriem gadiem, lai gan tad vēl nespēlējām kā "Synodic", bet gan zem cita nosaukuma, mēs uzstājāmies Jelgavā Ģintermuižā, jeb, citiem vārdiem, Jelgavas psihenē. Publika bija tie paši psihenes iemītnieki. Tas tiešām bija kaut kas interesants...
Kā reaģēja cilvēki psihiatriskajā slimnīcā uz jūsu skaņu materiālu?
Psihenē izskatījās, ka viņiem patika, tomēr jāteic, ka tā bija pavisam citādāka mūzika nekā tā, ko spēlējam tagad.
Jūsu viedoklis par to, kas nospēlē galveno lomu tajā, ka vienlīdz talantīgām, centīgām, potenciāli perspektīvām utt. grupām līdzīgos dotajos apstākļos neizdodas sasniegt vienādus rezultātus. Veiksmes, likteņa faktors?
Tā drīzāk ir ne veiksme, ne liktenis, bet gan pašas grupas darbība. Viss tas, ko, kā un cik daudz dara grupa, arī nosaka to, vai viņus kāds klausās un ievēro.
Vai parastā ikdienas dzīve ar tās triviālajām vajadzībām un rūpēm nenomāc radošo garu?
Diezgan nomāc. Ir grūti koncentrēties domām par mūziku un to, kā ko darīt, ja tev visu laiku ir jādomā par darbiem un citām lietām, kas galvenokārt tērē nevis radošo potenciālu, bet tieši laiku, un, ja nav laika kaut ko izdomāt vai vispār nodoties radošajam procesam ir nereāli.
Kādas ir Latvijas smagās mūzikas attīstības perspektīvas? Kuras ir daudzsološākās jaunās grupas jūsu skatījumā?
Lai arī cik ļoti negribētos to teikt, tomēr sajūta ir tāda, ka lielākajai daļai Latvijas jauno metāla grupu ir "viendienīšu" raksturs. Tās pazūd tikpat ātri, cik parādījušās, – vienas aizbrauc uz ārzemēm, citas vienkārši izlemj, ka nav jēgas turpināt, un tamlīdzīgi. Tāpēc šobrīd no jaunām grupām nevienu izcelt īsti nevaram. Tāpat arī jautājums – kuras tad ir saucamas par jaunajām grupām?
Jūsu mērķi, plāni, nākotnes perspektīvas un nodomi?
Tagad ceram kaut kad ziemas laikā izveidot kādu ierakstu krājumu (vienalga, kā to tagad sauc – EP, Demo, Mini albums), un tad arī skatīsimies, ko darīsim tālāk. Neko konkrētu negribas teikt un solīt, jo vienmēr visam ir tendence mainīties un plāni, kas ir bijuši droši kā bankā, mēdz saļodzīties un pārcelties uz vēlāku laiku.
Ausīm:
draugiem.lv/synodic
www.myspace.com/synodiclv
http://www.youtube.com/watch?v=EyHKAbHlpW4