Aleksanda Bābela bungu priekšnesums lika aizdomāties par cilvēka ķermeņa dabisko tiekšanos pēc harmonijas. Mūziķis no instrumenta izvilnāja daudzveidīgas skaņas, kas viena otrai bija milzīgs pretstats. Gaidītā kāpinājuma vietā sekoja pēkšņs klusums, no kura izauga skaļas un asas bungu zalves. Kad pirmais pārsteiguma izbīlis bija pārdzīvots, radās apjausma, ka arī disharmonijā ir sava veida sistēma, kas šajā gadījumā ir kontrastu savienotāja, un performances baudīšana ieguva citu kvalitāti. Antuāns Šezē savu priekšnesumu uzsāka demonstrēdams saksofona skaņas iespējas, to veidojot gan ar lēnu, gan intensīvu gaisa plūsmu. Pamazām tā kļuva arvien elektroniskāka – mūziķis bija ieslēdzis pastiprinātājus. Nu jau skaņu neveidoja tikai viņa lūpas, bet gan viss ķermenis. Un notiks tā, ka vienu dienu saksofons izkonkurēs ģitāru, smagās mūzikas galveno instrumentu. Pagaidām pietiks vien ar futūristisku fantāziju, kas tika realizēta arī Preses nama aktu zālē.
Festivāla apmeklētājiem tika dotas 45 minūtes, lai atpūtinātu ausis no ekspresionistiskā piedzīvojuma, izpētīt Preses nama telpas, malkot kādu dzērienu un dalīties iespaidos. Preses nams šobrīd pilda afiša staba pienākumus, uz sevis prezentējot lielformāta reklāmas. Tā telpās ir gan liels vestibils, gan cienījama lieluma „aktu" zāle un iekšējais pagalmiņš, kur dārznieka pienākumus pilda pati daba. Vējam nama gaiteņi ir tīkami skrejceļi, tāpēc zālē ir auksts. Aizgājusī godība nevarētu būt graciozāka.
Pēc pauzes nākamie mākslinieki bija Bröndum / Fawcus jeb „Spiral Cycle" piedāvāja elektro impresionismu. Spēlējoties ar elektroskās ģitāras, radio viļņu un pastiprinātāju iespējām, viņi uzbūra urbāna mirkļa ainavu. Lika atcerēties laiku, kad bloku māju sienās bija iebūvēti radio jo īpaši skaidri bija dzirdami tikai naktī. Dzīvīgu kontrastu elektronikas dūkoņas mierā veidoja improvizējošā saksofona dzīvās skaņas. Zviedrs Johaness Bergmarks izmantoja paša veidotus instrumentus un kontaktmirkofonus. Uz darba galda bija fantastiska skaņu laboratorija. Bez spirālēm un lokiem instrumentu arsenālā bija pavisam ikdienišķas un pat bērnišķīgas lietas, piemēram, skeleta figūriņas piekariņš, kas publikā izraisīja īpaši lielu sajūsmu. Mūziķa darbība - draiskulīga spēle, eksperiments, ar mērķi izpētīt, kas notiks, ja šo lietiņu kustinās nevis uz priekšu un atpakaļ, bet gan ar to piesitīs pret galdu? Bērnišķīgi? Jā, iespējams. Taču tieši bērnībā spēles prieks piedzīvo savu kulmināciju, kas, gadiem ritot, nemanāmi notrulinās. Jonatana Lijendāla priekšnesums bija visnepārtrauktākais. Dūmakaini dobjās drone elektro pulsācijas citā realitātē ieveda ne vien pašu mūziķi, bet arī daļu publikas, kas aizvērtām acīm ceļoja savās individuālās esamības dzīlēs.
Vakaru noslēdza Sudden Infant skatuves mākslas sintēze – kustību, gaismu, skaņu un vārdu teātris. Viņš izmantoja sensoru, kuram, mijiedarbojoties ar ķermeni un efektu pedāļiem, uz vienkārša fona, piemēram, sirdspukstu pamata, tika radīti skaņu efekti. Tos turpināja mākslinieka verbālie stāsti, izteikti biedējošos čukstos un niknos kliedzienos, kā arī paša Sudden Infant ķermeņa gaismēnu spēles uz lielā prožektora skatuves dziļumā. Pirmie divi skaņdarbi bija ar sociālu raksturu. Kas ir vajadzīgs, lai būtu labs tēvs? – Sudden Infant jautājums nebija retorisks. Viņš faktus par nelaimīgām ģimentēm ietērpa niknā mūzikas un kustību apvalkā. Publika tika uzrunāta. Viena daļa apbrīnoja mākslinieka radošo trakumu, otru, skaļāko, preformance lieliski izklaidēja. No zāles aizmugures skanēja „atbalsis". Tās nekādīgi nespēja iejusties Sudden Infant spoku stāsta upura lomā. Šī pretestība atklāj mākslinieka improvizācijas spēju un humora izjūtu. Jā, mirklis, kad joks pārtop par nopietnību, var atnākt tik negaidīti, ka transformāciju var arī nepiefiksēt.
Patlaban Preses nams ver durvis festivāla „Skaņu mežs 2010" otrajam koncertam, kas solās ilgs līdz plkst. 3 naktī, bet rīt, 11. septembrī, visi aicināti uz festivāla trešo, noslēdzošo koncertu klubā „Melnā Piektdiena", Brīvības ielā 193c.
Foto: Zane Fridrihsone
