Preses nama telpas šajā piektdienā bija deju iesildītas. Izbijušajā ēdnīcā atradās lielā skatuve, uz kuras spēlēja gan pašmāju elektroniskās mūzikas individualitātes, gan ārzemju viesi. Stiklotā veikala milzīgās telpas bija atvēlētas jaunajiem talantiem, bet aktu zālē varēja noskatīties pavisam nepieradinātas filmas – skaņu, trokšņu un iztēles vizuālo performanci.
Vakaru atklāja „Gas of Latvia", skatuvi dalot māksliniecei Katrīnai Neiburgai un mūziķiem Andrim Indānam un Oskaram Poikānam. Lai arī spēlētais muzikālais materiāls bija pietiekami dejiska rakstura, lielākā daļa publikas bija noskaņojušies to baudīt kā video un mūzikas sintēzi. Andžona projecētajam enerģiskajā, nenogurdināmā tehno ritmam pretestību radīja Poikāna izmantoto pūšamo instrumentu skaņu dzīvīgums, kopā veidojot aizrautīgu muzikālo dialogu. Bet Katrīna Neiburga to izdaiļoja ar krāsainiem kadriem, ļaujot tiem zibēt dažādās sistēmās un ornamentos. Priekšnesuma noslēgumā ar ovācijām tika uzņemts Preses namam veltītais skaņdarbs.
Kā nākamais uzstājās Mārtiņš Roķis, kura radītā noskaņa bija daudz ekspresīvāka un skaņas nepieradinātākas. Koķetējot ar noise, tās lika atgriezties ne tik krāsainajā realitātē. Tikmēr mazajā zālē spēlēja DUBSTEP.LV DJ, radot bezrūpīgu gaisotni dejošanai. To izmantoja viena dejotāja, kamēr pārējie interesenti konstanti bija izvēlējušies atrasties telpas vissliktāk apgaismotajos stūros.
Francūža Etjē Žomē priekšnesums atgādināja skaņu šamaņa rituāldeju apskaidrības iegūšanai. Žomē savus instrumentus (starp tiem sintezatori, skaņu pults, saksofons) bija novietojis zālē. Klausītāji sastājušies ap mūziķi puslokā, tā vidū Žomē veica skaņdarba dinamikas iekustināšanu. Atkārtojums pēc atkārtojuma, kamēr skaņas piedzīvoja savu metamorfozi, kuras akcentus iezīmēja mūziķa izmantotais saksofons.
Digitālā minimālisma izdevniecība Raster Norton festivālā bija pārstāvēta ar trim atšķirīgiem māksliniekiem. Kā pirmais uz skatuves kāpā Griša Lihtenbergers. Paslēpies kapucē un aizsedzies ar kompjuteru, viņš publikai bija redzams salīdzinoši maz, tādejādi radot nošķirtības sajūtu. Patiesībā mēs visi esam paši par sevi, mums jākustās savā ritmā, negaidot viszinošu vadītāju. Lihtenbergers deva iespēju izdomāt pašam, savu priekšnesumu pakļaujot lēnām transformācijām, kuru gaidīšana nejēdzīgi spīdzināja individuālo pacietības mēru. Japānis Aoki Takamasa uz skatuves bija ne tikai radītājs, bet arī iznākuma baudītājs, sinhroziējoties ar publiku, skatuvi izmantoja dejām. DJ veikums bija daudzveidīgs – gan atsperīgs kā video spēļu fantāzijas tēls, gan arī nedaudz no ambient sajūtu mēranības. Vakara nobeigumā uzstājās Byetone jeb Olafs Benders, kas pārbaudīja izturīgāko apmeklētāju dejošanas prasmes. Nekustēties DJ radītā ritmā vienkārši nebija iespējams. Ritma kārtas, viena ar otru pārklājoties, ievibrēja ķermeni līdz pat pašam mugurkaulam, likdamas personificēties ar mūzikas viļņiem. Byetone dejas stimulēšanai izmantoja video projekcijas – mainīgas skaitļu virknes. Bezgalību tās tomēr nesasniedza, jo katrai DJ sesijai, jo īpaši vakara visvēlākajā stundā, nemanot pienāk noslēgums.
Festivāla otrā nakts apliecināja elektroniskās mūzikas daudzveidību. Lai arī izmantotie instrumenti var būt vienādi un stilistiski skanējums pirmajā mirklī var šķist līdzīgs, neatkārtojamākās un brīnišķīgākās atšķirības šajā kompilācijā radīs mašīna vārdā cilvēks.
Foto: Roberts Vidzidskis
