Lai apmeklētāji, meklējot rūpnīcas „Sarkanā zvaigzne" korpusu, neapmaldītos, ceļš bija lāpu izgaismots. Klausītājus vakara noskaņā ievadīja pašmāju „Astrowind" klusinātā ambient mūzika. Sestdienas vakara dinamika tika audzēta ļoti pakāpeniski, iesākumā ļaujot atbrīvoties klātesošo čalām, līdz pamazām uzmanība tika pievērsta skatuvei. Pozitīvi, ka mākslinieku maiņa bija ļoti operatīva. Gaidīšanas laikā klausītājus izklaidēja hipnotiska elektroniska „cilpa", kas radīja „aijājošu" efektu.
Amerikāņa Daniela Lopatika jeb „Oneothrix Point Never" sintezatora skaļās fūgas lika kņadai pilnībā apklust. Viņa izmantotā elektronika skanēja ar ērģeļu graciozitāti. Skanējuma sākotnējais draudīgums pamazām pārtapa pārpasaulīgā, meditatīvā brīvībā. Un vienā brīdī sanāk piefiksēt, ka vairs nav svarīga secības atcerēšanās, jo esi pazudis mūzikā. Šādu noskaņu turpināja arī grupa „Emeralds", kas mūzikas projecēšanā izmantoja arī rokmūzikas vērtības – ģitāras. Pakāpeniskās un nepārtrauktās progresijas pamīšus veidoja katrs no mūziķiem. „Emeralds" izpildītais bija dabas skaņas mehāniskā ietērpā, kas maigi izslēdza analītiskā prāta vērtēšanas tieksmi. Daļa klausītāju bija apsēdušies uz zāles grīdas un baudīja vietējo kosmosu.
Astoņu cilvēku lielais orķestris „Chrome Hoof" mirdzēja diskobumbas krāšņumā. Skatuves abos sānos bija novietoti pūtēji, kas savas prasmes pierādīja, spēlējot trompeti, saksofonu un pat oboju, vijolniece, sintezatorists, kuri bez visa pildīja arī aizmugures vokāla funkcijas. Vidu aizņēma ģitārists un basists, neiztrūkstoši aizmugurē rosījās arī bundzinieks. Taču „Chrome Hoof" centrālais tēls bija dziedātāja Lola Olafisoija, kas izskatījās pēc īstenas āfrikāņu princeses. Tērpta spožā, ļoti pieguļošā lateksa kostīmā ar stilizētu kroni galvā. Ne miņas no koķetes, Lola drīzāk bija pievilcīga kareive, kas ar patiesu niknumu izdziedāja vokālās partijas. Publikas savaldzināšanas loma bija ģitārista un basista rokās, kuri aktīvi komunicēja ar sev saskatāmajiem klausītājiem. „Chrome Hoof" mūziķu prasmes varēja novērtēt, jo solo numuri bija pašu dziesmu sastāvā. Sintezatoru elektronikas arpēdžijām pamazām pievienojās pārējie instrumenti. Kā krāsains skaņu ceļojums – ar deju mūzikas intensīvumu un rokmūzikas ekspresivitāti, ietekmju straujo mainību ir grūti uzskaitīt. Hipnotizētā publika ļāvās kustībām un, mūzikai apklustot, pieprasīja vēl, kas tika īstenots dziesmas „Crystalline" veidolā.
Kā pēdējie neilgi pirms trijiem naktī uz skatves kāpa black metāla trio „Liturgy" no Ņujorkas, ģērbti netipiski savam pārstāvētajam stilam, taču ne mazāk ekspresīvi. Diemžēl lielāko daļu koncerta „Liturgy" un skaņotājs nespēja atrast kopēju valodu, kas negatīvi atsaucās uz grupas skaņu. Tradicionālā black metāla stilistiskajām izpausmēm visraksturīgākais, iespējams, bija solista Hantera Hanta – Hendriksa vokāls, taču kopējais skanējums koncerta laikā piedzīvoja transformācijas, dodot iespēju saklausīt, piemēram, sludge ietekmi. „ Liturgy" skanēja ar nolemtības fatālismu, kas mijās ar augšāmcelšanās atpestīšanu, lasāmu Hantera acīs.
Šī gada festivāls „Skaņu mežs" atkal atgādināja par tradicionāli nesavienojami mūzikas stilu sintēzes iespējamību. Tika iepūsta pasaules muzikālā elpa, kā arī izcelti līdzvērtīgie pašmāju mākslinieki. Vissvarīgāk, izkustināti robežu stabi, kas iežogo izpratni par derīgu un neatbilstošu muzikālo estētismu. 21. gadsimts piedāvā brīvību, kuru ir jāmācās izmantot kā mūziķiem, tā klausītājiem!
Foto: Vladislavs Punculs
