„De-Phazz” koncerta apskats

Pagājušā gadsimta 90-tajos gados Pīta Baumgartnera izlolotā apvienība jau labu laiku ieņēmusi stabilu vietu džeza mūzikas aprindās, strauji pārkāpjot dzimtās Vācijas robežas. Kaut arī Baumgartnera koncepcija ir arvien jaunu mākslinieku piesaistīšana projektiem, grupas pamats pagaidām gana stabils – Karls Frīrsons (Karl Frierson), Bernds Vindišs (Bernd Windisch), Olivers Rubovs (Oliver Rubow), Ralfs Omihens (Ralf Oehmichen), Franks Spaniols (Frank Spaniol) un, protams, „firmads zīme” Pata Apeltone (Pat Appleton). Jāatzīst, ka tieši Frīrsona un Apeltones „dziedāšana uz maiņām”, ik pa laikam nomainot vienam otru uz skatuves, padara šo mūziku dzīvīgu, kustīgu, mainīgu, brīžam skatītāji tiek ļauti mūzikas burvībai vien; elektroniskā mūzika jau ierasti tiek kombinēta ar dažādiem pūšamajiem un sitamajiem instrumentiem.

„Sapņu Fabrikas” ietilpība izmantota līdz pēdējai iespējai. Pārpildītas arī augšstāva galerijas. Sanākušie stabili un vienmērīgi blīvi aizpildījuši skatuvei tuvāko daļu. Mēģināt tur atrast kādu vietu – pilnīgs naivums, šis mūris ir nepārvarams, sanākuši nenoliedzami šīs mūzikas mīļotāji, kas kareivīgi notur ieņemtās pozīcijas.

Raksturojot viņu mūziku tiek izmantoti bezgaldaudzi un dažādi apzīmējumi un raksturojumi, sākot ar ierasto vispārīgo plašo – džezs, tad arī – nu jazz, acid jazz, easy listening, drum'n'bass, chill out, saklausīt tajā var arī kaut ko no regeja noskaņām, un jaunākajam albumam piedēvēti arī bugija, bosa novas un galu galā, kā izdodas pārliecināties šajā vakarā, rokenrola ritmi. Tomēr tas viss ir tikai teorētiskas klasifikācijas, kas nepieciešamas, lai būtu, ko ierakstīt ailītē „žanrs”, tiem, kam nav nekā labāka ko darīt, teiksim, vienkārši, paklausīties šo mūziku.

Vienbrīd gaismas nokrāso Patas Apletones ādu koši zilu, mati kļūst par zeltu. Un tajā slēpjas kaut kas tik pat maģisks kā mūzikā, viņas samtainajai balsij piepildot telpu.

Aizveru acis un ļaujos mūzikas varai, ritms, kas pats kā elektriskā strāva izejot cauri ķermenim liekas dod tam jaunas kustības spējas, vada to. Pāri aizviļņo saksofona vilinošās no-skaņas.

Līdzās jaunajām dziesmām klausītāju ausis tiek mielotas arī ar labi zināmām melodijām, sākot jau ar labi zināmo „Hell Alright", tomēr lielākoties ritmi ir vairāk dejojami kā vienkārši baudāmi un skatītāji, neskatoties uz saspiestību, kas tīri teorētiskai pat nepieļauj kustības iespējas, tieši to arī cenšas darīt.

Atkārtotā atgriešanās Latvijā (jau trešo reizi) nenoliedzami nākusi par labu viņu latviešu valodas prasmei – skatītāji tiek aplaimoti ne vien ar parasti visu cītīgāko mūziķu apgūto „labvakar”, bet arī ar citas sarežģītības pakāpes frāzi – „ir jauki atkal būt Rīgā”. Jā, sadarbība, komunikācija ar publiku, no menedžmenta viedokļa viņiem teju ideāla. Skatītājiem jau tīk, ka ar viņiem parunājas, pajoko, nevis uztver kā bezpersonisku masu, kas tikai nesuši savu artavu viņu kārtējās tūres budžeta papildinājumam. Jauki, ka šoreiz sirsnīgas pateicības saņem arī vietējie tehniskie darbinieki, katru no tiem piesaucot vārdā. Pie uzrunām un gaisa skūpstiem skatītāji tātad tiek, arī Rīga, protams, tiek izslavēta un apjūsmota un visbeidzot „aplaimota” ar Karla Frīrsona humorīgi domāto piezīmi, kad izsaukts uz skatuves viņš secina, ka jūsmīgo saucēju vidū ir ne tikai sievietes, bet arī vīrieši, nopūšas, ka galu galā šī jau tomēr ir Rīga un Baltija. Nu ja.

Ja parasti grupas atkārtota iznākšana uz skatuves koncerta beigās ir organizatoru programmas kopgarumā ierēķināts pasākums un par izgāšanos uzskatāms koncerts, kurā tas nenotiek (respektīvi, parasti grupas beidz spēlēt minūtes 20 pirms noapaļojamām stundām un sagaidot no skatītājiem „uzaicinājumu”, nospēlē arī atlikušās minūtes; šī koķetērija nereti liekas kaitinoša, kā jebkurš iepriekš izrēķināts triks, kam jāsimulē spontāna emocionalitāte), tad atgriešanas arī trešoreiz jau nu gan uzskatāma par grupas pašas iniciatīvu, un par to patiešām „De-Phazz” paldies un visu cieņu!