Ar ierakstiem no radio un televīzijas, kur oriģinālie "The Beatles" pateicas klausītājiem, ka šie ir atnākuši, un ar skaļiem trauslā dzimuma pārstāvju kliedzieniem uz skatuves kāpa Pols, Džordžs, Ringo un Džons. Nu, gandrīz. Tomēr tikpat stalti, tikpat švītīgi un tikpat negausīgās Stjuarta Satklifa radītajās frizūrās. Līdz ar to sākās divu stundu piedzīvojums, kurš bītlus pavērsa pavisam citā gaismā nekā pirms tam. Un ar krietnu devu nerealitātes sajūtas.
Viens ir klausīties ierakstus un dungot līdzi pie "A Hard Day's night" vai svilpot "Baby, you can drive my car", tomēr pavisam cita sajūta ir atrasties koncertā un skatīt, kā šīs dziesmas tiek izpildītas tavā acu priekšā. Vēl pie tam ar nevainojamu precizitāti, līdzīgiem tēliem un gandrīz identisku balss materiālu. Visi "Thank you, folks, to all.." "Lenona" izpildījumā vai "All right" "Makartnija" manierē. Šādas mazas detaļas rada apburošu iespaidu, ka paši bītli, it kā būdami vēl pirmsākumos, braukā apkārt pa Eiropas kultūras namiem, nevis notur koncertus 60 000 cilvēku publikai.
Ģitāru uznešana, frāzes, Pola Makārtnija tēla identiskās kustības un instrumentu zīmolu izvēle. Tās ir tikai pāris no lietām, kas atgādina dzīvos ierakstus un fotoattēlus no leģendārās četrotnes laikmeta. Zolīdie īsbikšu uzvalciņi, kas, nākot sešdesmito gadu vidum, pārvēršas smilšu pelēkos Mao Dzeduna stilā ieturētos armijas tipa frencīšos, un beigās izvēršas individuālajos stilos ar dīvainām ūsām, džinsām, Jēzum uzvalkā un bitlovkām. Grupa, kas radīta par godu slavenajam bāram "The Cavern Liverpool", ne velti nes nosaukumu "labākā tribute grupa".
Koncerts tika sadalīts divās lielās daļās, kas sastāv no trīs uznācieniem. Pirmais uzvalkos, kas vairāk vai mazāk simbolizēja "The Beatles" slavas uzliesmojumu līdz 1965.gadam. Kad pēc pauzes sākās otrā daļa, "The Cavern Beatles" jau uzstājās smilšu frencīšos, izpildot dziesmas gan no 1966.gada "Revolver", gan nedaudz vēlākiem posmiem, kas beigās sajaucās ar trešo daļu, kad "Makarnijs" vēl nebija ieguvis milzīgo bārdu kā slavenajā "Rooftop" koncertā, 1969. gadā, tomēr "Stāram" pie bungām jau bija ūsiņas. "Lenons" spēlēja ģitāru, esot ar garajiem matiem, apaļajām brillītēm un baltā uzvalkā. Visu noslēdza Džordža Harisona līdzinieks, tērpjoties vienā džinsā. Tomēr, starp otro un trešo pārvērtību, Džona tipāžs izpildīja "You've got to hide your Love away", taču tad, jau jaunajā izskatā "Harisons" pilnīgi akustiski nospēlēja savu sakomponēto "Here Comes the Sun". Pēc koncerta neviens vien teica, ka, neskatoties uz fantastisko solo, viņš ir bijis "visšvakākais bītls" starp pārējiem.
Kad pūlis kongresu namā ar ovācijām "paģērēja" "The Cavern Beatles" atgriezties, viņi nospēlēja vēl dziesmu "Revolution" un vienu no leģendārākajām melodijām viņu vēsturē "Hey Jude", kad "Makartnijs" nosēdās pie mazajām ērģelītēm un ar paredzamu, tomēr satriecošu nobeigumu noslēdza vienu lielisku izlikšanos.
Šķiet, vieglāk būtu pateikt, ko vieni no pasaules veiksmīgākajiem četrotnes atdarinātājiem "The Cavern Beatles" neizpildīja. Desmit gadi un dziesmas, kuru skaits tuvojas diviem simtiem. Nemaz nav viegli izvēlēties, it sevišķi mirklī, kad apzinies, ka lielākā daļa pasaules zina visas tevis izpildītās dziesmas. Tāpēc tā jāpārsteidz vēl negantāk. Aptuveni divu stundu garajā koncertā "The Beatles" atdarinātāji izpildīja vairāk kā trīsdesmit dziesmas, starp kurām neskanēja tādi grāvēji kā "Yesterday", "Anna (Go to Him)", "O-Bla-Di, O-Bla-Da", "Come together", "All You Need is Love", "Love me Do", "Eleanor Rigby" vai "Yellow Submarine" un daudzas citas.
Tāpēc lieliskākais sasniegums šo atdarinātāju pūrā ir tas, ka netika nospēlēta neviena no šīm melodijām. "The Cavern Beatles" bija izvēlējušies dziesmas, kas bija mazāki grāvēji kā pārējie vai arī citādāki. Tas radīja vēl lieliskāku sajūtu, jo jau pēc pirmajām trīsdesmit minūtēm vairs nebija ne jausmas, kās gan varētu būt nākošā dziesma. Pasākumu vēl interesantāku padarītu arī aizpagājušonedēļ atliktā bītlu tribute ansambļa "The Bootleg Beatles" uzstāšanās. Tad būtu ko salīdzināt. Šobrīd "The Cavern Beatles" nenoliedzami uzvar.
Foto: Katrīna Zepa
