Gotiskās mūzikas ekscentriķu “Das Ich” koncerta apskats

Bet ne tikai „Das Ich” ir pārstāvēts šajā koncertā. „Rosewater” no Latvijas ir gandrīz tik pat jaudīga grupa, jo „Rouziji” uz Baltijas skatuvēm arī darbojās ar visai iespaidīgu pieredzi. Latvijā „Rouziji” ir vieni no kvalitatīvākajiem rhythm- noise / ebm apvienībām, kas savas gaitas aizsākuši no tālā 1997.gada. Kā nu tur ir bijis vai nebijis, bet reiz „Rouziji” bija arī „grungeri”, bet nu ādiņa ir uz pavisam citu pusi.

Vēl ekstrēmu izjūtu cienītājiem tika piedāvāta iespēja ieskatīties sāpju un ciešanu pasaulē. Brigado Genocid - ambient trokšņmūzika, puls un asinis. Puišu šovs bija iespaidīgs. Iekāršanās āķos un atklātas sāpes.

Klubs ir pilns ar ļaudīm, melniem un drūmiem. Bet šoreiz ir daudz vairāk cilvēku, kuri ir nākuši apzināti uz „Das Ich”. Pie ieejas satiku taustiņnieku Bruno Kramu, kurš ar saviem sarkanajiem klauna cekuliem, redzams jau no tālēm. Interesanti, kāds iespaids viņam ir pa Rīgu? Klubs atrodas apokaliptisku drupu ielokā un bāls mēnes mirdz pie debesīm. Melnas princeses mēģina nobildēties ar viņu. Grupa ir dāsna, jo fotogrāfēt atļauts jebkuram. Tādēļ pirmā rinda pie skatuves ir paceltu roku rinda, kuros ievietoti visdažādākie mirkļķērāji.

Tik nedaudz ir jāuzgaida un pēc dziesmas „Panzer mensh - cilvēks tanks” jau varam sākt gaidīt „Viņus”. Un tur jau viņi nāk. Apaļīgais Bruno Krams un koncentrācijas nometnes vampīrs Stefans Akermans - vokāls. Stefans ir pieguļošās biksiņās, līdz viduklim kails. Nokrāsojies sarkans un ar savu viepli atgādina pāraugušu Blaumaņa velniņu. Bruno ir kaut kāda klauna, mācītāja un mīma krustojums, bet mīlīgs. Jo vairāk es veros Stefana sejā, jo lielāks respekts man rodas. Ļoti īpatnējs cilvēks. Viņa spēja valdīt savu ķermeni ir apbrīnojama, viņš lokās un šķobās un viņa acis pauž skumjas un pilnīgu vājprātu. Es nezinu kā viņš to panācis, bet viņa acu baltumi mirgo. Jā, es atradu raksturojumu. Viņš ir Golums no „Gredzenu pavēlnieka” - bīstama, nožēlojama, apbrīnojama un kontrastējoša persona. Līdz smieklīgumam Stefans vēršas pie Dieva un arī Elles un beigās pēc dziesmu tekstiem tu secini, ka Stefans patiesībā ir pamatīgi reliģiozs, jo ne visi tik sirdīgi meklē to, kur nekā nav. Protams, kā jau tipiskajā, gotiskajā mūzikā, tematika ir pliekana, bet mēs ar to nezaudējam, jo gan šovs, gan mūzika ir apburoša. Mani nedaudz māc skumjas par Stefanu. Tiek nospēlētas kādas piecas dziesmas un tad jau „Das Ich” taisās prom, bet pēc publikas ovāciju viļņa viņi atgriežas. „ Das Ich” spēj radīt kontaktu un publika kļūst draudzīga un ir brīdis, kad gan grupa, gan skatītāji ir uz viļņa. Traucē tikai „Das Ich” nezināšana par vietu, kur viņi atrodas, jo bezgalīgi apnicīgā „Spasibo” atkārtošana jau krīt uz nerviem. Es nezinu kā tas ir sanācis, bet cik noprotu, kāds no Latvijas minoritāšu pārstāvjiem, ir iestāstījis viņiem šos publiku atverošos vārdiņus. Cik noprotu, tad mēs esam kaut kāda „Novo Sibirska” „Das Ich” apjēgā. Tas ir žēl, bet, intensīvi ceļojošām grupām, vienmēr jau gadās tādi joki.

Pieminēšanas vērts ir atgadījums ar kādu žestu. „Das Ich” tomēr atgādina, ka tie ir vācieši. Kāds no publikas iedzērušajiem tipiņiem divu pirkstu vietā bija pacēlis plaukstu un jaukais runčuks Bruno apturēja koncertu, lai kliegtu: „ Arā to fašistu, mēs esam gotikas grupa un mēs ienīstam fašistus!” Protams, man par lielu jautrību, apmulsušais puisis, kuram nu tika pievērsta visa uzmanība, tika izstumts ārā.

Kopumā koncerts vērtējams kā ļoti iespaidīgs, tikai pietrūka vien kāds sirdi plosošu gabals no „Šindlera saraksta”.

„Das Ich” uz skatuves tiek aicināts trīs reizes, bet savu koncertu beidz ar savu hītu „Gott ist tod - Dievs ir miris”. Jā, tāda sajūta, ka tiešām tā ir!