„Ir divējādas rokgrupas. Ir tādas, kas braukā apkārt, spēlēdamas vienu un to pašu. Un ir tādas, kas cenšas atrast ko jaunu- vismaz jaunu sev pašiem. Mēs, manuprāt, piederam otrajām," ar šādiem vārdiem koncertu Rīgā otrdienas vakarā sāka Jurijs Ševčuks- pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem Ufā dibinātās un nu jau apmēram gadsimta ceturksni Sanktpēterburgā mītošās Krievijas roka nezūdošās vērtības DDT vienīgais oriģināldalībnieks. Ar ievadvārdiem viens no kaimiņvalsts rokmūzikas redzamākajiem frontmeniem atgādināja, ka pašreizējos koncertizbraucienos kolektīvs uzstāšanās reižu sākumdaļā spēlē dziesmas no gaidāmā albuma, kas top jau pāris gadu. Laiks līdz tā iznākšanai nu gan esot mērāms ne vairs gados, bet mēnešos. Protams, Jurijs Julianovičs tūlīt pat gan apsolīja, neiztikšot arī bez „veco fotogrāfiju" pārcilāšanas. Un pirms jaunajām dziesmām ar vienu tādu- Ветер no 1994. gada albuma Это все- vakaru arī ieskandināja. Pēc rāmi akustiskā ievada arēnas gaisu pāršķēla jauno kompozīciju ritmi. Sievietes etnovokāls, kas rada asociācijas ar world music, atsauca atmiņā DDT sadarbību ar dāmu duetu Радуйся albumos Единочество (otrajā daļā) un Пропавший без вести šīs desmitgades pirmajā pusē. Ševčuka rečitētais teksts lika atcerēties, ka līdzīgu priekšnesuma veidu- Majakovska dzejas izmantojumu savā dziesmā Маяк- grupas Cплин līderis Aleksandrs Vasiļjevs reiz nosauca par krievu hiphopu. Tā visa apvienojums ar smagiem, brīžam teju industrial garā ieturētiem ritmiem vismaz šajā koncertpriekšnesumā patiesi radīja sajūtu, ka krievu roka smagsvari atraduši sev jaunu, no viņu līdzšinējās daiļrades būtiski atšķirīgu skaņu. Cits jautājums- tas, kas ir jaunums viņiem, nez vai tāds ir eklektikas pārsātinātajai mūsdienu roka pasaulei, kur netrūkst tādu, kas līdzīgus stilistiskus komponentus līdzīgās proporcijās jau izmēģinājuši. Taču, ja vēlmi izklausīties citādi diktē nevis bailes no vecuma, bet patiess jaunatklāsmes prieks, visu cieņu veterāniem, un viss atkarīgs no tā, vai jauno dziesmu vidū ir kompozīcijas ar tādu hitu potenciālu kā tām, kas viņus padarījušas par pašreizējā lieluma zvaigznēm. Otrdien izskanējušo jauno dziesmu vidū šādus neapstrīdamus līderus gan nemanīja. Atmiņā paliekošākā šķita За тобой пришли, kuras smago ģitāru īpaši iederīgi un izteiksmīgi izskaņā papildināja koncertā plaši izmantotie pūšaminstrumenti- trompete un trombons. Neatkarīgi no jauno muzikālo meklējumu spējas vai nespējas uzrunāt publiku katrs Ševčuka dziesmas teksts- vienalga kādā melodijā izdziedāts vai kādā ritmā noskaitīts- ir trāpījums desmitniekā. Ne jaunajās, ne vecajās kompozīcijās, protams, netrūka ne jūtīgā dzejnieka, ne skarbā cīnītāja- lirisku atkāpju un trauksmes pilnu vēstījumu par cīņu ar uzvaramām un neuzvaramām, sociālpolitiskām un pārlaicīgām parādībām. Tā Ševčuka, kura koncertēšanu kareivjiem Čečenijā un atteikšanos pamest kaujas lauku aplenkuma laikā atceras kāds Krievijas armijas pulkvedis. Pirms pāris mēnešiem, atbildot uz porkremliski noskaņota blogera mēģinājumu mūziķi nomelnot, šis armijnieks izteicās: „Jurijs Ševčuks pauda pilsoniski atbildīgu pozīciju jau tolaik, kad jūs vēl tēvam pilē karājāties."
Saldēdiena laiks otrdienas koncerta vakarā, protams, pienāca brīdī kad, dzirdot skaļākus piekrišanas saucienus par labu veco, nevis jauno dziesmu atskaņošanai un smaidot nodēvējis publiku par reakcionāriem, Ševčuks ar veltījumu šoferiem Ты не один atklāja to programmas daļu kurā valdīja sen dzirdēti vārdi un melodijas. To vidū ar jaunu elpu- smagu un atsperīgu basa līniju un azartisku džezisku starpspēli- izcēlās Мама, это рок-н-ролл, ar neierastiem taustiņakcentiem- Родина, viena no DDT visu laiku visizcilākajām un klausītāju visiecienītākajām dziesmām, kas tāpēc bija pataupīta piedevām.
Rūdīto rokeru perfekcija nepadarīja koncertu par tādu, kurā nebūtu vietas sirsnībai- kaut vai paužot neviltotu prieku uzspēlēt Rīgā pēc (ņemot vērā DDT koncertdzīves intensitāti) ilgāka pārtraukuma.
Un ļaudis skatuves nožogojuma otrā pusē apliecināja: še sanākuši tie, kam DDT dziesmas ir svarīga dzīves daļa. Sen zināmo vārdu līdzi dziedāšana neļautu palikt kaunā, salīdzinot ar publikas dzirdamību iespaidīgākajos grupas koncertierakstos, un piedevu noslēgumā izskanējušo Это все ne viens vien turpināja skandēt, arī dodoties ārā no arēnas.
Foto: Vladislavs Punculs
