"Man no agras bērnības ir bijis bail no vilcieniem, skatoties, kā Cekules stacijā, smagi pūšot un metot dzirksteles, piestāj melni sarkans briesmonis – gigantiska tvaika lokomotīve ar sarkaniem riteņiem un vagoniem, kuros pēc tam bija veikli jārāpjas augšā pa stāvām dzelzs kāpnēm, kamēr vilciens nav atsācis kustēties, jo tad neizbēgami nāktos pakrist uz sliedēm zem milzīgajiem riteņiem... Un stāstus par pakļūšanu zem vilcieniem biju saklausījies atliku likām – tas pats Emīls Dārziņš, tad vēl Anna Kareņina un poļu aktieris Zbigņevs Cibuļskis... Tāpēc pasākumā "Sargies vilciena!", kas varētu izvērsties par sēriju, tai ļoti piemērotajā bārā "Stacijas robeža" uzspēlēšu no platēm mūziku, kas labi varētu ilustrēt gan nupat aprakstītās ainas, gan jau puslīdz drošu sēdēšanu uz vagona koka sola, kustoties vēlamajā virzienā, gan sajūtas, kad pievakarē jau pustukšajā stacijas laukumā tev kāds pēkšņi uzkliedz: „Ei, pacan, kuriķ buģet?" Jo stacijas robeža – tā nav tikai ceļa zīme, kas norāda vilciena mašīnistam, ka strauji jāsamazina ātrums..." kavējas atmiņās un sarīkojuma pieredzi atklāj Uldis Rudaks.
