Grupas „Apocalyptica” koncerta apskats

„Stam1na” ir tik ļoti atraktīvi, ka klātesošo bezgala garie mati, virpuļo milzīgos apļos un es pat apreibstu no dažādu šampūnu spēcīgajām smaržām.

Nospēlējuši kādas pāris ļoti smagas dziesmas, somu censoņi atstāj skatuvi, lai nu savā vietā laistu savas zemes zvaigznes. Nodziest gaisma un jau pēc brīža atkal iedegas, ir maza pauzīte, kuras laikā pavēroju publiku un skatuvi.

Skatuve ir iekārtota minimāli, bet ar gaumi. Fonā ir milzu plakāts ar „Apocalyptica” simbolu - čellu, kurš vienlaikus ir stilizēta nāves galviņa, atgādinot, ka „Apocalyptica” arī ir tumšās, metāla kultūras pārstāve. Šis „čellogalva” ir ar spārniņiem un, cik saprotam, tad viņš lido augšup. Centrā, uz paaugstinājuma, ir bungas un bungām priekšplānā ir četri milzu maisi, zem kuriem, kā uzzinām, slēpjas krēsli ar pamatīgām atzveltnēm nāves galviņu formā.

Jau atkal dziest gaismas un jau nākamajā mirklī pieminētajos krēslos sēž četri vīri. Tie ir Eicca Toppinen, Paavo Lotjonen, Perttu Kivilaakso un uzaicinātais biedrs Antero Manninens, plus buņģieris Mikko Siren. Lai gan nezinu vai tas ir labi, ka „Apocalyptica” atšķaida savu stilu ar bungām, bet nu ne man par to spriest. Antero Manninens pamatīgi krīt laukā no kopējā stila. Viņš ir tādā kārtīgā uzvalciņā, aklo brillītēs un sudrabainā žaketītē. Puisis kā izrauts no Helsinku operas.

Galvenie publikas karsētāji ir Toppinens un Kivilaakso. Abi, kā jau klasiskas vērtības, tumšais un gaišais, ņemas pa skatuves priekšu. Fenomenāli lietojot tik kādreiz klasiskos instrumentus. Viņi ceļ lielos čellus gan gaisā, gan gāž tos zemē. Gan jau kāds vecs orķestrnnieks teiktu, ka tā ir instrumentu varošana, bet lai viņš paklusē, jo nez vai viņš kaut ko tādu, pat gribēdams, spētu atkārtot. Toppinens un Kivilaakso piespiež čellus pat dziedāt un ir tāda sajūta, ka tu dzirdi cilvēka rēkšanu.

Gaismas kūļi laužas caur galvaskausa atzveltņu tukšajiem dobumiem un liesmas apņem sēdošos vīrus. Tik maz detaļu, bet cik spēcīgi un iedarbīgi.

Tiek atskaņotas vecas un labas smagā roka balādes. Gan no Metallica, pat no David Bowie, lai gan var just, ka „Apocaolyptica” nedaudz kaunās no tā, ka pati nerada, ko ģeniālu, bet tas nekas. Mēs savā ziņā satuvināmies, jo kā Toppinens saka par vienu dziesmu, kuru atskaņos - Mēs fanojam par šo grupu un jūs arī? Jā, puiši ir fani, tikai viņi vēl spēj parādīt jau radītu mūziku jaunā šķautnē un radīt tai pilnīgi savādāku skanējumu.

Toppinenam un Kivilaakso vēl pievienojas Lotjonens, kurš nu beidzot nokāpj no krēsla. Viņš uzkurina publiku un panāk, lai fenomenālais pūlis sāktu dziedāt līdz. Pie „Nothing Else Matters” pūlis iedziedās! Ar prieku vēroju jauno paaudzi, kura dzied līdz dziesmām, kas reiz bija dzinulis daudziem, kuri audzēja garus matus.

Publika ir atvērusies un somu puiši arī. Emocijas kūsā karsti un spoži, un lai vēl kāds izkaltis „Itālijas tomāts” teiktu, ka ziemeļniekiem nav karstasinības.

„Apocalyptica” mūs pārsteidza ne pa jokam, jo beidzoties koncertam, tie atgriezās uz skatuves pat divreiz un tā ir liela cieņas izrādīšana, jo reti kura grupa saspringst, lai uzkāptu otro reizi.

Noslēguma šovā Antero Manninens spēlēja degošu čellu ar nāvesgalviņas atveidu uz korpusa. Vizuāli iespaidīgi.

Koncerts tika noslēgts ar „Rammstein - Seemann”. Ļoti žēl, ka nebija vēl solistu, kuri bieži pievienojas „Apocalyptica”. Piemēram, „Seemann” ar Ninu Hagen būtu vēl iespaidīgāk, bet neskatoties uz to, noslēgumā garastāvoklis bija pacilāts. Koncerts bija kvalitatīvs un kontakts ar publiku nenoliedzams.

Paldies „Apocalyptica”, gaidīsim jūs atkal pēc pusgada.