Terje Isungsets (Terje Isungset) un Lēna Villemarka (Lena Willemark) ir vīrietis no Norvēģijas un sieviete no Zviedrijas. Ja par Villemarku un viņas dziedāšanu vēl var teikt, ka, lūk, tās ir senās ganu dziesmas, kurām viņa palīdz ar itin skaidru Zviedrijas vijoļspēles tehniku, izsaucieniem un svilpieniem, tad Isungsets ir pilnīga mistērija. Vienmēr zināms, ka Norvēģijā mūzika un skaņa ir citas realitātes, un to varēja noskaidrot arī ceturtdienas vakarā.
Isungsets arī bija galvenais efektu, defektu, trokšņu, kalšanas, klaudzināšanas un vargāna hipnotiskās skaņas pavēlnieks. Nenoliedzami, viņam nedaudz palīdzēja kāds efektu pedālis, piemēram, atbalss veidotājs, tomēr pat tie, kuri ar tautas mūzikas izpēti un spēlēšanu nodarbojas jau ilgus gadus, spēja atzīt, ka viņa vargāns skan nepamatoti neizskaidrojami un fantastiski.
Tieši to pašu varēja teikt arī par šī perkusionista izpausmēm ar paštaisītajiem mūzikas instrumentiem. Kaut gan tos labāk saukt par skaņražiem. Un, cik dīvaini likās, ka viņa nepārtrauktā "akmens pret akmeni" berzēšana, kalšana, sausu koka prauliņu grabināšana, nedefinējama pārnadža (auna, kalnu kazas v.c.) raga pūšana un vargāna dancināšana nemaz neizklausījās tā, it kā tas būtu ieskrāpēts vai iepūsts analogi. Visas tās skaņas, kas nāca no viņa nedaudz zilā miglā tītās puses, atgādināja kādu kosmische skaņdarbu vai arī Svalbāras saltās, sintētiskās izpausmes. Kaut gan māc šaubas, vai tālākajā salā ziemeļos Svalbārā kāds sintezatoru spēlē.
Tikmēr Villemarka iejutās otrā plāna lomā, uzstāšanos tuvinot realitātei. Ar saviem ganu saucieniem, šad tad uzlecošo ultra augsto vokālu un balāžu dziedāšanu un čīgāšanu. Kamēr Isungsets savus muzikālos ceļojumus veicis un veic sadarbībā ar auksto ledus skanējumu un Ziemeļpola kailumu, tikmēr Villemarkas balss un izpildījums iet roku rokā ar bieziem mežiem un plašām pļavām, kuras nelīdzeni kalnu dēļ pārklāj zemi. Tāpēc arī viņas balss spēj skanēt kā strauts, tad kā nedaudz "čigrī" sagājis putns, dažreiz kā klasiska zviedru tautas melodija ar visiem mežģiem un intonācijas valdziņiem un nereti arī bagātīgi kā jau pieminētais Isungseta pūstais rags.
Abiem māksliniekiem sadarbojoties, pusotra stunda paskrēja nemanot. Kamēr Villemarka nedaudz kautri un varbūt arī nedaudz neveikli, tomēr veiksmīgi dzina jokus ar publiku, ar balss saitēm un muti rezonēja mikrofonā, tikmēr Terje atkal un atkal mēģināja radīt pats savu pasaules mūziku. Kurā galvenie varoņi nav cilvēki vai tautu tradīcijas, bet daba un tās radītās skaņu svārstības. Isungsets kļuvis populārs ar savām ledus kompozīcijām, kur vairāki instrumenti tapuši no šī materiāla.
Tāpēc viņa entuziasms, neordinārā domāšana un mīlestība pret ziemeļu dabas maigo, reizēm salto un atklāto vidi lieliski kooperējās ar Villemarkas pierasto, tikai nedaudz piedzīvojumus meklējošo un pietiekoši silto vijoles melodiju un vokālu. Šķiet, arī viņu tēli bija kā diena un nakts – norvēģis Isungsets – nebēdnīgiem skruļļiem un nedaudz spīguļojošās melnās drēbēs pret blondo (kā jau gaidīts), ar sarkanu kleitiņu un žilbinošu smaidu apveltīto Villemarku.
Bet, lai arī kāds būtu viņu izskats vai arī darbi un instalācijas pirms tam, šī uzstāšanās nostrādāja lieliski. Jau sākot ar to, ka nekad nevarēja zināt, kas sekos, tāpēc koncerts tika vērots ar nezūdošu interesi. Un, pats galvenais, acīmredzami tas patika arī pašiem māksliniekiem.
Foto: Ingus Evertovskis
