Vakaru ievadīja dueta "Mona de Bo" dalībnieks Edgars Rubenis - pieredzējis, meistarīgs ģitārists, kura muzikālās intereses kopš padsmit gadu vecuma attīstījušās no blūza līdz postpankam un psihedēlijai, bet pašreizējā solodaiļradē interesē skaņa ārpus mūzikas kā melodiskas vienības rāmjiem. Tiem, kuru koordinātu sistēmā neietilpst tik avangardistiska mūzikas izpratne, klausoties Edgara soloeksperimentos ar ģitārskaņas pārveidotājiem, varēja atlikt trīs iespējas: apjukt, censties radīt asociācijas ar Nīla Janga kinomūziku vai atsaukt atmiņā savus pirmos soļus pedāļu un procesoru iespēju izzināšanas ceļā.
Kā otrais jaunā ampluā - ne vairs kā grupas "Dun Dun" dalībnieks, bet ar skatuves vārdu Dunian - publikai priekšā stājās Artūrs Liepiņš, piedāvājot atmosfērisku elektroniku, ko papildināja vīdžeja Dāvja Zelčāna veidotas krāšņas videoprojekcijas.
Vēl padsmit minūšu pārkārtošanās uz skatuves un a capella dziesmu "Sideline" no šoruden klajā laistā albuma "How They Are" sāk vakara hedlaineris Pīters Broderiks - Ziemeļrietumu ASV dzimušais jaunais, ārkārtīgi ražīgais multiinstumentālists un komponists, kas par otrām radošajām mājām jau labu laiku sauc Berlīni un klausītājiem Latvijā itin labi zināms kā Dānijā bāzētās grupas "Efterklang" dalībnieks. Cilvēks, kura daiļradē ir gan saviļņojoša laikmetīgā ambientā mūzika, gan vienkāršs, nepretenciozs folks.
Gada sākumā, mājās dziedējot ceļgala traumu, nespēdams brīvi kustēties un muzicēt, viņš sāka darīt to, ko nekad nebija darījis - rakstīt dziesmas vispirms vārdiem un tikai pēc tam tās ietērpt skaņās. Aprīlī tās ierakstot "Foundry Studio" Portlendā dzimtajā Oregonā, Broderiks izvēlējās, paša vārdiem, „vecmodīgas akustiskās mūzikas" skanējumu visā tā patētiskajā pievilcībā: nekādu „elektronikas triku", tikai balss un viena vai pāris instrumentu pavadījums. Tā radās septiņu kompozīciju ieraksts "How They Are" un ierosme sarīkot akustiskas intimitātes caurstrāvotu solokoncertu turneju Eiropā. Viens no tiem ar mūzikas un filmu foruma Skaņu mežs gādību notika Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā.
Vakara turpinājumā neiztika arī bez labi zināmās "Not at Home" no Broderika folkdaiļrades stūrakmeņa - 2008. gada albuma "Home". Koncerta tālākajā ritējumā „vecmodīgums" gan valdīja ne vien instrumentu izvēlē, bet itin bieži arī ģitāras pavadījumā skandētajās melodijās - gluži ierastās anglosakšu folkdziesmu intonācijās. Tiesa, pāris instrumentālos klavierskaņdarbos atblāzmoja divdesmittrīsgadīgā talanta oriģinālākā un emocionāli visuzrunājošākā daiļrades daļa- tas Broderiks, kura debijas ilgspēlējošā plate "Float" bija spilgts pieteikums neoklasiskās ambientās mūzikas meistaru pulkā vai kura pērnvasar klajā nākušajā mūzikā mūsdienu dejas izrādei "Music for Falling from the Trees" lakonisms ir tik daiļrunīgs, ka izrādes stāstu par psihiatriskās dziednīcas pacientu var izdzīvot, pat neredzot iestudējumu - tikai klausoties.
Tāpat kā abi vakara ievadītāji, arī Broderiks uz skatuves darbojās viens- pie pianīna (līdzīga "How They Are" ierakstā izmantotajam), elektriskās ģitāras, ar lociņu spēlējama zāģa, vijoles-, to visu un savu balsi plaši izmantojot arī uz vietas iesamplētās pavadījuma cilpās, radot četrrocīgas un daudzbalsīgas muzicēšanas iespaidu.
Broderika vārdi, kuros viņš pauda prieku par „amazing" uzņemšanu viņa pirmajā solokoncertā Rīgā, noteikti nāca no sirds. Pārpildītā zāle bija uzmanības pilna, sekojot ik vārdam un skaņai. Un, kad pēc divreizējas uzsaukšanas uz skatuves koncerts galu galā tomēr beidzās, prāvs pulciņš autogrāfu kārotāju un ierakstu pircēju apstāja mākslinieku pie disku tirgotavas. Pīteram Broderikam nebūtu grūti izšķirties, ja pēc laika būtu jāapsver piedāvājums koncertēt Rīgā vēlreiz.
Foto: Ingus Evertovskis
