Vētra un sastrēgumi atnes līdz Ķīpsalai mazliet pēc plānotā laika, tomēr mēs ar fotogrāfi tiekam sveiktas par varonīgu ierašanos, kaut apņēmīgu cilvēku, kas pārvarējuši dabas spēku pretestību, te netrūkst. Rēķinoties ar vēl nesanākušajiem, koncerta sākums tiek atlikts aptuveni par pusstundu.
Iesākumā simfoniskais orķestris iesāk tipiski akadēmiski un skaisti, nojaust, ka šis būs kas mazliet citāds, pagaidām ļauj vien viņu ārējais tēls – visi kā viens baltos kreklos un džinsos, vien viņu šarmantais vadītājs Imants Resnis kā allaž uzvalkā.
Mirkli vēlāk uz skatuves parādās Velss kopā ar savu pavadošo sastāvu, ģitāristiem un bunģieri. Garie mati noplīvo, pirksti sāk ņirbēt pa taustiņiem un orķestra skanējums piepeši mainās, klasiskais darbs iegūst pavisam citas aprises. Kontrastam uz skatuves iznāk zviedru meitenes “Vocalettes”, spoži baltās kleitiņās un boa, kustībās kaut kas no 70./80. gadu aerobikas. Diezgan briesmīgi, toties viņas pamanās savaldzināt diriģentu, aplencot un atraujot no darba pienākumiem uz brīdi.
Seko klasikas melodijas savienojumā ar Eltona Džona 70.-to gadu repertuāra gabalu „Take Me To The Pilot”, nobeigumā tam piekabināta „gulbīšu deja”, lai cik nebūtu dīvaini, izklausās labi.
Atsaucoties uz Ķīnas apmeklējumu, kur mūziķis pabijis teju divus desmitus reižu, skan paša radīta kompozīcija „China Moon”, kaut kas ļoti lirisks un viegls, pretstatā iepriekšējam tempam.
Kā nākamais uz skatuves tiek aicināts dziedātājs, komponists Geirs Ronings (Geir Rönning) no Somijas, skarbāka paskata puisis kā izrādās patiesībā. Kaut kā galīgi „nerakstās kopā” viņa tēls, kas piedienētos rokam, kustības, kas ir tīrā popmūzika – pietupieni un ietupieni, kārtējie saliekto elkoņu un izstiepto roku vingrojumi, kontrastā tam visam dziesma, kas savukārt neatbilst nevienai no abām iepriekš minētajām kategorijām.
„Spanish Rapsody” – fantastisks krāšņums mūzikā. Un diemžēl pārspīlēti arī uz skatuves, dejotāji gan pašmāju – šovbalets “Exelent”. Sākumā vēl nekas, kad iznāk seši dejotāji/-as sarkanos, baltos, melnos uzvalkos un hūtēs, viņiem seko vēl trīs, kuru tēls vairāk velk uz Brazīlijas karnevāla noskaņām nekā Spānisku atmosfēru, pāva un noplūkta paradīzes putna spalvas vien noplīvo.
No orķestra tiek uzaicināta čelliste, klavieru un čella duets ar fantastisko mūziku no filmas „Šindlera saraksts”. Vēlāk turpinot kino tēmu jau kopā ar visu orķestri atskan melodija no 1941.gada filmas – „Dangerous Moonlight” – mūzika kā radīta šim vakaram, trūkst tikai bildes, aizverot acis var iztēloties tukšas, vēja izpūstas ielas, raustīgu laternu gaismu un varbūt kaut kur aizdūcam kādu automašīnu.
Pagājusi apaļa stunda. Pēc 20 minūšu pauzes, kuras laikā rasta iespēja sasildīt rokas pie siltas kafijas tases un izsalkušajiem nobaudīt svaigi ceptās vafeles, kas piepilda visu gaiteni ar savu tīkamo smaržu.
Atkal viss tāpat iesākas ar orķestri un klasiku. Jau atkal uznāk zviedru meitenes „candy” paskatā un ar tādas pat noskaņas dziesmiņu, tik šķebīgi saldi, ka līp pie zobiem, kā puskusušas konfektes.
Kā nākamais Rimska-Korsakova programmātiskais „Kamenes lidojums”. Buggi stilā. Bet nav slikti, patiešām.
Uz skatuves parādās Žizele Džeksone (Gisele Jackson), kas daiļrunīgi nodēvēta par džeza lakstīgalu. Fifīgi formīgās dāmītes spicie papēdīši nozib pār skatuvi un viņai patiesi atliek tik vien kā pavērt muti, lai tēlaini izsakoties, pienaglotu skatītājus pie krēsla mazām adatiņām. Spēcīgs vokāls, tik lab liriskās melodijas kā tām sekojošās, labākā šī vakara daļa.
Modernā klasika – „Qeen”, „Bohemian Rapsody”. Atgriežas Geirs Ronings sarkanā kreklā, liekas, beidzot pie šīs mūzikas viņš jūtas savā elementā, pusi dziesmas tā arī ir, bet uz beigām jau atkal sākas kaut kādas kustību dīvainības, kas sasaucas jau ABBA’s „Mamma mia”...
Nākamais miksējums – roks+Bēthovena 5.simfonija. Pavadošā rokgrupa – vīri jau labākajos gados, nu garie, sirmie, čirkainie mati noplīvo vien, viņiem izpildot izklupienus skatītāju priekšā. Vīri, redzams, tiešam kaifo par to, ko dara.
Tad jau skatītāji tiek celti kājās, aicinot izkustēties un pievienoties, būtu jau labi, bet dziesma gluži nav tā, kas publiku uzrunā, jo ja aktivitāte pie iepriekšējām bija gan augsta, tad „Dancing In September”, maigi izsakoties, kaut kā piesaistoša tomēr trūkst.
Kā pārsteigums iecerēts Johnny Salamander & Meldras pievienošanās, nav ne vainas, tik pat labi viņi varēja arī te nebūt, nav ne efektīgi, ne traucējoši.
Kā pēdējā vēl daudznozīmīgi izskan „The Show Must Go On”, jau visiem mūziķiem kopā pulcējoties uz skatuves. Notiekošais, kas domāts krāšņi, izskatās pēc balagāna, dejotājas glamūrīgos tērpos, plīvo boa un kleitu šķēlumi, brīžam, kā manāms samulsinot pat pašas dejotājas, turpat līdzās citas a la Neolīta laika jaunākajos tērpos – kažokādas bruncīšos, klāt pie tā visa vēl dendijiski puiši baltos kreklos, mazliet vaļā pavilktu šlipses mezglu...
Lai cik raibs un estētiski nesaderīgs būtu šis karuselis, muzikāli faktiski tik pat kā nav kur piesieties, ir skaisti, arī Velsa balss spējas daudz neatpaliek no spēles talanta. Brīžam gan par daudz uzsvaru uz dziesmām, kas uzrunā, iespējams, zviedru publiku, bet ne latviešu, un par maz uzsvara uz tām, kuras uzrunā vietējos. Šova uzbūve profesionāla, tā teikt, labi pārdodams produkts, kas kādu dvēseles stīgu arī aizķer. Katrā gadījumā, ar publiku viņš strādāt prot, dara visu, kas parasti tīk skatītājiem – pirms katras dziesmas parunājas ar viņiem.
Tik vien kā stilistiski daudz vainojamu lietu, bet diemžēl ārējais veidols ir puse no pasākuma, domāju, ja jau Velss tik ļoti uzsvēris neformālo gaisotni savos koncertos, ka pat nosaukumā ietvēris „blue jeans”, gandrīz vai kā dresscode norādi, daudz labāk būtu bijis iztikt ar tiem pašiem džinsiem arī pārējo solistu tērpos, pretējā gadījumā sanācis kaut kāds brīžam uzjautrinošs mikslis.
Jebkurā gadījumā der atzīmēt, ka Velsa muzikālais sniegums iemūžināts daudzos albumos un DVD, kas kļuvuši par īstiem bestselleriem, autoram iegūstot vairākus Zelta un Platīna diskus, tāpēc jebkurš muzikālā šova cienītājs tiek laipni gaidīts Ķīpsalā arī 13.oktobrī plkst.20.00
