Bet, ja priekšnesums šķietami izskatās līdzīgs iepriekšējiem, daļēja taisnība tomēr ir. Tāpat kā mūziķi, kuri izpilda savas labākās dziesmas diezgan regulāri, cita perkusionistu grupa "STOMP" ļaujas skatītāju pieprasījumam un vairākus leģendārus uznācienus atkārto diezgan bieži.
"Yamato" bundzinieku grupu Latvijas vizīšu skaita ziņā varētu salīdzināt ar tādiem māksliniekiem kā Tomijs Emanuels, "STOMP", "De Phazz" vai Nino Katamadze. Katrs no viņiem Rīgā, pēdējo desmit gadu laikā ir redzēts vismaz trīs reizes. Daži pat vairāk un nevis desmit, bet piecu gadu laikā. Tātad var spriest, ka ļoti svarīgs ir ne tikai izpildījums, bet arī priekšnesums. Kā zināms, visi šie vārdi savas uzstāšanās izceļ ar šova elementiem. Noteikti arī "Yamato".
Jau septiņpadsmit gadu šī mūziķu grupa ir Japānas lepnums. Vismazāk tāpēc, ka to sauc Japānas vecajā nacionālajā nosaukumā. („Yamato" japāniski nozīmē „Japāna", arī province, kur uz laiku atradās vecā valsts galvaspilsēta.) Visvairāk gan tāpēc, ka priekšnesumu laikā caur izteiktiem, ironiskiem šova elementiem ļoti spēcīgi nostiprinājušies vairāki tautas vārsmu dziedājumi, kā arī "Yamato" grupa stāsta par Japānas nacionālajiem instrumentiem un to lietojumu. Gandrīz divdesmit dažādu tradicionālo (rituālu, ceremoniju, sadzīves) „Wadaiko" bungu veidu, kuru diapazonu vēl vairāk paplašina dažādu veidu bungu vālīšu/vāļu lietošana. Tās veidotas kā celma bungas Latvijā, izgrebjot koku un pārvelkot to ar ādu. "Yamato" šo gadu laikā ir kļuvuši arī par savas zemes tradicionālo instrumentu koto (līdzīgs koklei), šamisena (japāņu bandžo), šinobue (horizontālā japāņu flauta) un citu popularizētajiem.
Mirklī, kad viens no māksliniekiem ar milzīgu zvetējamo vāli iebliež pa kādu no milzīgā odaiko - "ripojošā pērkona" paveidiem, Kongresu nama balkona apmales dēlīši un gala studijas stikls manāmi notrīs. Ne velti šīs pasaulē milzīgākās bungas izmantoja tālu distanču kara ziņojumiem. Bet tagad - jo lielāks sitamais, jo lielākas trīsas tas rada gan gaisā, gan skatītājos.
Pats šovs sākas, bundziniekiem pa vienam uz skatuves uznākot un dziedot, par pavadījumu palēnām kļūst vairāku bungu radīti ritmi un šķīvju klaudzieni, atgādinot nelielu rituālo ceremoniju. Tomēr jau pašās pirmajās minūtēs nopietnība sāk mīties ar ironiskiem jociņiem, duetu sacīkstēm, kurš izspiedīs no bungu membrānas foršāko skaņu, un saspēlēm ar skatītājiem. Un galvenais, ka jāsmejas ne tikai par "Takeši pils" cienīgu ķēmošanos, bet arī par augsto virtuozitāti, kas kādu citu jokupēteri noliek muļķa lomā.
Tāpat kā daudzos citos perkusiju šovos, katrs no dalībniekiem vēlas noķert "dauzāmo". Kādu neredzamu gariņu, kurš, iekļūstot kādā instrumentā, liek to klapēt, stumdīt un grabināt, kamēr tas nonāk pie cita. Kāds to mēģina otram nozagt, cits turpretī vēlas paturēt šo prieku pēc iespējas ilgāk. Šāda āzēšanās visspilgtāk parādās mirklī, kad priekškars aizveras un skatuves priekšā paliek vien trīs šķīvjotāji, klabinātāji, starp kuriem viens visu saprot vislabāk, otrs ir pilnīgs celms, bet trešais izturas kā vienpadsmitgadīgs knapsieriņš. Un pēc sejas izskatās arī. Viss nonāk tik tālu, ka ar šo "dauzāmo" sāk spēlēt pingpongu, kamēr, tikai ar japāņiem raksturīgu sejas izteiksmi, "vienpadsmitgadīgais" perkusionists tam pieliek punktu.
Šis pats mazais jokupēteris izceļas arī starp četrām trupas dāmām, kad tāpat priekšā aizkaram tiek bungots ar piecām mazām bundziņām. Dāmas, kā izrādās, visvairāk nodarbojas ar citu instrumentu spēlēšanu, četras no piecām izpildās ar koto, arī ar šamisenu. Tomēr pie bungošanas ar visa izmēra bungām tiek visi dzimumi un visi desmit mākslinieki. Tikai divi no viņiem pavisam izteikti kooperē ar skatītāju, liekot aplaudēt līdzi kādai no "taiko" (japāniski apzīmējums jebkurām bungām), tad aplaudē paši, tad liek vicināt rokas uz augšu un leju, tad pa labi un pa kreisi.
Viens var būt skaidrs – skatītāju atmiņās paliek spēcīgā, pat bieži šamaniskā ritmika, milzīgā celma bunga odaiko un japāņu dīvainais, bet uzjautrinošais humors. Varbūt arī tas, kā viņi mēģina pateikt paldies, tomēr viņu izsauciens pēc tā īpaši neizklausās. " Yamato" atkal izteikti pierādījuši, ka ritms, skaņa un arī troksnis vienmēr norāda uz dzīvību un vitalitāti. Un, pats galvenais, pusotru stundu garais priekšnesums neapnīk, tik ļoti bungāšana bija kļuvusi par laika sastāvdaļu.