„Prāta Vētras" pēdējā desmitgade iezīmē pārāk daudz jauku brīžu, kas liek smaidīt. Garās automašīnu rindas gar Arēnu Rīga un slēgtās garderobes, kurā vairs nav iespējams atrast pakaramos apmeklētāju mēteļiem, norāda, ka ne tikai man vienai. Pirms koncerta sirdī tāda dīvaina gaidu sajūta, kā sacīja grupas menedžmenta pārstāve Aija Auškāpa, tad cilvēkiem uz koncertu jānāk kā uz kaut ko grandiozu. Iespējams, tas tieši tāpēc.
Skatuves konstrukcijas plāni un bildes no ģenerālmēģinājuma radīja grandiozuma priekšstatu, tomēr kaut kādā ziņā dzīvē tas viss kaut kur pazuda, lai gan bija „griestos sēdoši gaismotāji". Patiesību sakot, tāds Mežaparka estrādes un kluba koncerta savienojums – lielas stalažas, gaismas un tehnika (Renārs Kaupers jau iepriekš uzsvēra, ka koncertā būs pats labākais), bet maza skatuve un ļoti intīma atmosfēra. Tāpēc šķiet, ka āra koncerti jeb brīvdabas estrādes tomēr parāda to patieso „Prāta Vētras" elpu – lielo bliezienu un enerģijas nezūdamības likumu. Neskatoties uz to, pusapļa formā veidoto skatuvi, lai varētu saredzēt visus, šoreiz imitēja amfiteātra iespaidu. Pēc koncerta Renārs atzina, ka bija sajūta kā Eirovīzijas konkursā.
Pati Arēna Rīga ir mūziķu izaicinājums –divi koncerti, jaunas telpas un otrās desmitgades atskaites koncerts. Tieši tāpēc tiem, kas nāca uz koncertu, bija iespēja sagatavoties, iemācoties albumā „2000-2010" iekļautās dziesmas, savukārt tiem, kas dziesmas vārdus nezināja, varēja mielot acis ar Kapara Rogas vadībā veidotajām vizualizācijām, kas spēlējās uz lielajiem ekrāniem.
Koncerta sākuma dziesma bija kā atmodinātājs – „Ja tikai uz mani tu paskatītos" izskanēja caur visām ķermeņa šūnām, jo basi bija tik skaļi un dārdoši, ka vokāls un muzikālais izpildījums palika aiz viņa. Tomēr pēc tam viss iegriezās vajadzīgajās sliedēs un puišu vienkāršums pārsteidza. Izpalika īpaša gatavošanās iespaida – neizskatījās, ka skatuviskais tēls, salīdzinot ar Mežaparka koncertu, būtu kā īpaši gatavots. Tomēr bija sirsnība un patiess prieks, ko varēja redzēt mūziķu acīs. „Es baudu mirkli" – sacīja Renārs, kurš bija apsēdies uz skatuves malas un klusēja. Tāda pati bija sajūta publikā – kāds lēkāja, kāds dziedāja līdzi, kāds vienkārši baudīja mirkli, ko sniedza kopīgas sadziedāšanās, aplaudēšana un „Manas dziesmas" laikā iedegtās telefonu gaismiņas, kas veidoja zvaigžņu imitāciju pilnmēness naktī. Sirsnīgi un skaisti, bet pietrūka dinamikas, ierastās iespaida komponentes, kas liek noelsties – bija velnišķīgi labi. Iespējams, tas telpas dēļ, bet iespējams, ka kaut kas neapzināti tiek pietaupīts otrā vakara koncertam sestdien.
Dziesmas izskanēja viena pēc otras un nemaz neradās doma par to, ka būtu jāpaskatās pulkstenī. Tā šķiet parit arī desmit gadi – ātri un nemanot. Nākotnes plāni ir skaidri – nākamgad grupa strādā pie jauna albuma, kā koncepcija un ideja vēl netiek izpausta, bet gribas ticēt, ka puišiem jau kaut kas ir padomā, tad 2012. gadā būs tūre.
Foto: Vladislavs Punculs
