Neilgu laiciņu atpakaļ grupas mājas lapa publicēja video, kurā tās apmeklētājiem radās iespēja iemest acis koncertu tapšanas procesā. Tomēr, lai arī cik dziļi klausītājs mēģinātu fantazēt, viņam nebija ne jausmas, kāds izrādīsies priekšnesums. Vienīgie par koncertu zināmie fakti izrādījās iesildītāju vārdi – Toms Grēviņš & Kallervo Kalo un igauņu meitenes "Iiris" blice. Jo pat pēc pirmajām trīsdesmit minūtēm "Instrumentu" šovā vēl nebija skaidrs, vai viņi neaizmirsīs savu triecamgabalu "Apēst tevi".
Visiem jau zināmais dīdžejs Toms Grēviņš un igauņu bundzinieks Kallervo Kalo sametās kopā šī gada Positivus festivālā. Kopš tā laika ir radies augstas raudzes beats'n'dance projekts, kas gan skan galvu kratoši un kāju kustinoši, tomēr uz skatuves izskatās pārāk teatrāli. Vai tieši otrādi, uzspīlēti. Lai nu kā tas viss tomēr bija priekšnesums un mūsdienās bez šova elementiem nu nekā. Taču skanēt skanēja moži, un koncepts piestāvēja vakara galvenajiem varoņiem.
Kopš Igaunijā izplatījās mazu, smukiņu leļļu meiteņu/dziedātāju sindroms, (liels paldies jāsaka jaunietei vārdā Kerli) šādu skatuves mākslinieču skaits ir palielinājies. Lūk, "Instrumentu" tiešā iesildītāja izrādījās vēl kāda igauņu "CocoRosie" stila balss un izpildījuma īpašniece – Iiris. Šķiet, tas jau kļūst par kaimiņzemes modes kliedzienu izklausīties kā Bjorkai un Keitai Bušai (Kate Bsh) vienlaikus, nezaudējot pamanāmu bērnišķīgo skandināvu akcentu, bet dziedot turoties pie Bušas britiskā. Vai arī Keitas Nešas (Kate Nash) nepilngadīgā. Pie reizes, izceļoties ar krāsainiem, virtuoziem un bagātīgiem taustiņu solo, Īrisas izpildījums un atkal, kombinācija ar balsi, liek viņu salīdzināt ar daudziem zināmu arfisti, neofolka pārstāvi Džoannu Ņūsomu (Joanna Newsom).
Tomēr uz skatuves viņa nav viena, lai gan piesaista 90% uzmanības. Aiz muguras klusi grabina viņas blondā, šķietami nevajadzīgā kolēģe un bundzinieks Kalo, blakus ukuleli un ģitāru reizēm iespēlē kolēģis, bet akordeona partijas, kā par pārsteigumu, tik pat koncentrēti kā vienmēr izspēlē Mārcis Gurtiņš. (Gaujarts) Kopumā ekspresīvs izpildījums, kura laikā prātā nāk ne tikai augstāk pieminētie, bet arī citi līdzīgi mākslinieki.
Pirmās "Instrumentu" uzstāšanās minūtes atgādināja, šķiet, jau mūžībā aizgājušās apvienībās "Cosmos" Ziemasssvētku koncertus. Melnbaltā ēnu spēle ar tēlu pandas maskā, kura izskatās kā inscenēta tieši uz skatuves, tomēr vēlāk, nelielajā kulminācijā izrādās projicēta. Vēlāk nokrīt arī aiz slavenā "ārzemju" dueta pakārtais šķidrauts, kas atklāj skatuves patiesās dimensijas ar vēl trīs pavisam dzīvām pavadošajām pandām un kaudzi citiem instrumentiem.
Pirmās skaņas, kas nāk no Reynsi (ko tur vairs liegties, Reiņa Sējāna), daudzos potenciālajos "Apēst mani" blējējos rada nelielu apjukumu. Pirmkārt, lielākā daļa, kā pēc tam izrādās, vēl vismaz nākošo četrdesmit minūšu materiāla ir gandrīz nedzirdēta. Otrkārt, barokālās vārsmas jaucas ar skaņu un trokšņu kokteiļiem, kas vairāk atsauc atmiņā "Instrumentu" blakus projektu "Insperimenti". Dažbrīd melodijas izklausījās kā Baha vai Hendeļa variācijas, kuras pēc laika parādījās arī citās, jau zināmākās dziesmās, reizēm ritmu struktūra, pirms parādījās pandu papildspēki, perfekti noraksturoja Sējāna lielās simpātijas – Maikla Džeksona skaņdarbus un sakrita ar "Billy Jean" bītboksošanu.
Un tā, pirms nokrīt priekškars, atklājot daudz prožektoru un prožektoriņu, kā arī ekrānus un jau pieminētos "apdraudētos lāčus", vairākas melodijas izdzied gan Reynsi gan arī viņa kolēģis Shipsi (Jānis Šipkēvics) ar ierasto melno matu ērkuli. Vairāku apmeklētāju sejas neizprotami lūkojas uz skatuves pusi, kamēr bezbēdīgie klausītāji sagatavojas lielajiem gabaliem. Lai nu kā "Instrumenti" populāros singlus nenospēlēt vienkārši nevar.
Zilas prožektoru diodes pulsē, priekškars nokrīt un atklājas ekrāni, kuri turpmāk, šad tad interesanti, šad tad diezgan vienmuļi atrāda projekcijas. Duetam aiz muguras bass, ģitāra un efekti un bungas, kuri paliek savās vietās, kamēr Shipsi un Reynsi neierasti pilnīgā nopietnībā un, visticamāk emocionālā uzplūdā, klejo no punkta uz punktu, no terases uz balkonu. Kaut kur pa vidu pirmajai pusstundai jau pavīd "Freaked Out", reizēm lēnās, saldās "Prince" līdzīgās balādes nomainās ar pavisam skābiem džeza izvirdumiem vai avangarda dvesmā atgādina „Fol Chen". Tomēr tikai pēc četrdesmit minūtēm ar "Kvik Myndir" un daudzu redzēto dziesmas video sākas tas, ko milzums apjukušo vai tuvākās vietas pametušo klausītāju gaidījuši jau sen – populāro dziesmu popūrijs. Šipkēvics nomet matus un uzvelk "Vitas" cienīgu kamozoli un "saulenes", Sējāns savā barokālajā "Alises Brīnumzemē" stilizētajā tēlā sāk nelabi lēkāt un svaidīt degošu sēru, un "Instrumenti" ir beiguši iesildīt paši sevi.
Kad paskrējusi stunda, reizē ar prožektoru pulsēšanu un raitajām projekcijām atmostas "Peace (There Must Be), kas noved pie šobrīd paša aktuālākā singla "Born to Die", kura laikā caurspīdīgās āfrikāņu stila bungas pagūst nosvīst no abiem galvenajiem varoņiem. Visa skatuve tad tiek piekrauta tad nokrauta ar savādiem "anķiniem", piemēram, prožektoru, kurš iedegas uzsitot pa virs tā novietoto tomu.
Taču pūlis nav dzirdējis neko no tā, ko patiešām vēlas, tāpēc "Instrumenti" uznāk uz skatuves, lai tikai un vienīgi klavieru pavadījumā nospēlētu viņu pašu pirmo un, iespējams, leģendām un minējumiem apveltītāko "Back of Your (Drawer)", kas noved pie "Life Jacket Under Your Seat" un, visbeidzot, visbeidzot - "Apēst Tevi". Reizē ar Shipsi augstajiem tembriem tauta nebaidās spiegt līdz pie "..bezspēcīgs būs advokāts" vai "lifejacket..", un pie pirmā gabala – kļūt pavisam mierīgi. Pēc šiem trīs sitamsingliem apmeklētāji kliedz, vēl. Protams, nav dzirdēts pagājušā gada Ziemassvētku singls "Zemeslodes". Un tā, pie rotējošas, miglā tītas Zemes kosmosa uzņēmuma un melnbaltiem, slavenā animatora "Blutch" rokrakstam līdzīgiem švirkstošiem taureņiem, atkal skatuve aizmieg. Un zilā, liegā gaisma aizmidzina arī klausītājus, kas beigu beigās nebeidz saukt "vēl", tomēr laba daudz nevajag.
"Instrumenti" profesionālās mūzikas bagāžu var pamanīt izcili spēcīgi. Katrs uznāciens izstrādāts no nieciņa līdz nieciņam, palīgā ņemot vienu no populārākajiem divdesmitā gadsimta mūzikas instrumentiem - "ābolīti" kā arī kaut ko pavisam nostalģisku – klavesīna skaņas vai pat samplus no, iespējams, veciem Padomju muzikālajiem ierakstiem. Tikpat krāsaini mirdz diodes un prožektori, uz grandiozākām notīm baltās gaismas starmeši žilbina ne pa jokam, tam piebalso arī uzliesmojošas petardes un bungu gaismiņas.
Šķiet, "Instrumenti" nenozīmē ne tikai musicware vai software, bet arī hardware un fleshware kopā. Mūzikas instrumenti, programmatūras, dzelži un jā, cilvēki. Un, kas ir pats interesantākais, neviens vēl aizvien tā īsti nezina (pilnīgi iespējams, ka arī viņi ne), kurš "ware" nomainās uz kuru, kurš dominē un kurš izrādās ir minoritāte. Un pilnīgi neviens nevar pateikt, kad šīs nomaiņas vai sadarbošanās sāksies un kad beigsies. Tāpat kā ar pašu "Instrumentu" koncertu. Un tāpat kā ar bitēm.
Foto: Katrīna Zepa
