Kādam jāpiedzimst puikam, lai kļūtu par to Niku Gothamu, kas jūs esat šodien?
Tās ir ļoti filozofisks jautājums. Es neesmu pārliecināts, vai tās daudzas lietas, kas ar mani ir notikušas vai izvēles, ko esmu pieņēmis, ir bijušas saistītas ar to, par kādu zēnu es esmu dzimis. Viss atkarīgs no tā, kā tu uztver kāda dzimšanu, varbūt cilvēki veido sevi paši. Manās ģimenē nebija mūziķu, bet es par tādu vēlējos kļūt jau diezgan agri. Kad man bija 8 vai 10 gadi. Mana mamma bija ļoti saprotoša, kādam tavā ģimenē tādam vajadzētu būt, ja vēlies būt mūziķis. Un viņa bija. Mamma nopirka manu pirmo ģitāru, un pat tad, kad viņa vēlējās mani redzēt kā inženieri, bet es teicu, ka gribu komponēt, viņa to atbalstīja. Tas izrādījās ļoti svarīgi.
Es lasu daudz biogrāfiju par dažādiem mūziķiem, populārās mūzikas, džeza vai klasiskās mūzikas. Un, protams, kādi nāca no nelabvēlīgām ģimenēm, kādi no turīgām un ar laimīgu bērnību. Es nedomāju, ka pastāv kāds noteikts modelis. Es to tomēr neesmu spējis atrast.
Mediji projektu "NiMo" sauc par lounge, acid jazz vai broken beats. Kāda ir jūsu interpretācija?
Tajā ir kaut kas no visiem elementiem. Šajā gadījumā mēs ar Monstu sanācām kopā, un katram no mums bija dažādas muzikālās ietekmes. Un ideja par "NiMo" ir tāda, ka mēs tajā varam iesaistīt visu, ko vēlamies. Galu galā ierakstā var dzirdēt hiphopu, nedaudz broken beats, lietas, ko Monsta spēlēja kā dīdžejs, pirms viņš atklāja džezu, un tas nejauši izrādījās acid jazz. Es kā džeza spēlētājs to arī izbaudīju. Kad astoņdesmitos un deviņdesmitajos cilvēki izdzirdēja acid jazz, es vienmēr biju pozitīvs attiecībā pret to. Daži mani draugi bija mazāk sajūsmināti, jautājot – kas tas ir? Tas taču nav īsts džezs. Protams, ka tas nav, tas ir kaut kas cits. Bet es vienmēr esmu domājis, ka tā ir patiešām laba mūzika.
Beidzot es satiku Monstu, un šis stils bija kā sākuma punkts, kā modelis. Bet mēs, protams, pamīšus darījām arī citas lietas, pētījām klasiskās saknes. Mūsu melodijas ir personiskākas kā vairums skābā džeza. Pārsvarā tajā tiek pārstāvētas muzikālās cilpas un sampli, un nereti var redzēt daudz labu uzstāšanos. Šis projekts ir vairāk kā dzīvs. Un lounge? Arī to jūs varat saklausīt.
Varbūt jelkāda definīcija nogalina mūziku? Kad tu to nosauc vārdā, žanrā, centies salīdzināt ar kādu citu?
Tam ir pozitīvi un negatīvi aspekti. Cilvēku tendencei saukt lietas vārdos. Pozitīvā iezīme ir tā, ka cilvēki reaģē, tiek iesaistīti, viņi interpretē lietas, klausās un cenšas izdomāt, kas tas ir, un ko mēs darām. Es to novērtēju. No otras puses pastāv negatīvais aspekts. Vēlme kategorizēt. Kad tev liekas, to kaut ko esi atkodis, savā ziņā tu to vairs neklausies. Pastāv risks, ka tu ko vari pazaudēt mirklī, kad saproti – tas ir tas. Cilvēks vairs nav atvērts domai par to, ka tas varētu būt kas cits.
Divas dziesmas no albuma ir novēlētas kādam nezināmajam Džeimsam. Vai tas ir jūsu universitātes instruktors Džeims Tenijs?
Es patiešām izbaudītu sarunu par Džeimsu Teniju (James Tenney), bet šajā gadījumā tas ir Džeims Bonds. Man pašam gan nav ne jausmas, ko Tenijs domātu par manu mūziku. Bet tas bija Monsta, kas radīja ideju šīm divām dziesmām. Pirmā bija "James in Peril" Viņam pieder ideja par ritmu, es to noklausījos, mēs paimprovizējām. Tā mēs mēģinājumos radām dziesmas. Un, kad mēs meklējām dziesmas nosaukumu, parasti pašās beigās, Monsta ieminējās, ka melodija viņam atgādina spiegu tēmas, un viņš, izrādās, ir liels Bonda fans. Tādad šī dziesma ir skaņdarbs nākošajai, bet vēl neuzņemtajai Džeimsa Bonda filmai. Mēs šobrīd gaidām, lai viņi mums piezvanītu.
Tad, kad mēs bijām radījuši pirmo, parādījās vēlme radīt vēl vienu.
Tā kā mēs pieminējām jūsu pasniedzēju, kāpēc gan nerunāt arī par Džeimsu Teniju, jo, visticamāk, viņš jūsu muzikālajā manierē ir atstājis arī savas pēdas.
Džeims Tenijs ir bijusi liela ietekme. Es nedomāju, ka to var dzirdēt manā mūzikā, bet viņš man bija nozīmīgs saistībā ar manu domāšanu, uzskatiem. Atklāts, strikts un disciplinēts minimālists. Kad tiek pieminēti visslavenākie ASV avangardisti – minimālisti, piemēram, Stīvs Reihs, Filips Glāss vai Džons Keidžs, (Steve Reich, Philip Glass, John Cage) tad varu vien teikt, ka Džims strādāja kopā ar viņiem visiem. Jau no 1961.gada.
Kopā ar Džimu es strādāju pie laikmetīgās klasiskās kompozīcijas. Abi mēs bijām atvērti idejām, viņš vienmēr mīlēja iedziļināties džezā, blūzā, tiesa, pats nebūdams improvizators.
Bet jūsu performance savā ziņā ir minimāla. Jo spēle nav tik skaņu pārpilna kā Bilam Evansam (Bill Evans), tā tomēr ir diezgan ierobežota.
Vienmēr esmu piekritis teicienam "mazāk ir vairāk". Arī es esmu pasniedzējs un skolniekiem saku – nespēlē tik daudz, jo tas manī, klausoties citus, rada bažas. Jo man liekas, ka viņi spēlējot pārāk daudz domā. Es dodu priekšroku ekonomijai. Mazāk skaņām.
Un vairāk emociju?
Emocijas vienmēr ir strīdus auglis. Par to mēs ar Džimu Teniju nekad nerunājām. Emocija mūzikā ir tāda kā poza, romantiska identitāte. Protams, lai būtu par džezistu, tev jāspēlē ar emocijām. Minimālists, turpretī, par tām vispār nedomā. Man liekas, ka labāk ieturēt distanci no emocionālā efekta, kuru mūzika uzliek klausītājam. Tad cilvēks jūtas brīvs reaģēt kā viņš vēlas. Filmu mūzika pavisam tieši liks būt aizgrābtam, tad pavēlēs būt bēdīgam vai citādi. Tas ir manipulatīvi. Tātad, viena no svarīgākajām minimālistu estētikas iezīmēm, it īpaši jau Keidžam, bija nemēģināt manipulēt ar klausītāju kādā īpašā veidā. Pavisam vienkārši – tās ir tikai skaņas.
Kad es spēlēju saksofonu, man tas tomēr ir jāaizmirst. Emocijas vienkārši darbojas. Es izvēlos to nenoliegt.
Tātad, kāpēc saksofons?
Kā jau teicu, es sāku ar ģitāru. Tad ieinteresējos par dūdām. Kad man bija 13 vai 14, pievienojos grupai, kas tās mācījās. Kad sāku mācīties vidusskolā, iestājos viņu pūšaminstrumentu orķestrī, tur spēlēju klarneti vienu gadu. Bet tad devos uz vasaras mūzikas nometni. Tur es biju vienīgais čalis ar klarneti, pārējie dauzīja bungas, pūta misiņā, tātad, spēlēja skaļus instrumentus. Vīrietis, kurš vadīja nometni, atrada nedaudz naudas un nopirka man saksofonu. "Spēlē šito, lai tevi vismaz dzird!" - viņš teica. Tā es sāku pūst saksofonā un nekad neapstājos. Šobrīd man liekas, klarnete ir daudz spicāks instruments nekā man likās. Kā komponistam, man patīk rakstīt klarnetei. Bet tad es biju laimīgs pārslēdzoties uz saksofonu. Un tad, kad iestājos universitātē, tas bija mans galvenais instruments.
Jūs spēlējas baritonu un altu. Kāpēc šāda izvēle?
Mans pirmais saksofons bija tenors, bet es to nomainīju uz altu, jo tas visbiežāk tiek lietots klasiskajā repertuārā. Tāpēc man tas bija jāspēlē universitātē. Un baritonā ieinteresējos, jo mans otrs pasniedzējs bez Džima Tenija, Deivids Mots (David Mott), bija komponists un ari baritona pūtējs. Un viņš mani tajā ieinteresēja. Kopumā man pieder tikai alts un baritons.
Un kāda zīmola?
Mans alts ir patiešām populāra marka starp džezmeņiem "Selmer". Gandrīz visi to spēlē, arī klasiskajā kompozīcijā. Bet tas ir retro Selmers no labākajiem gadiem, sešdesmit pirmā. Baritons ir "Armstrong". Tā ir amerikāņu kompānija, taču mans ir uzkonstruēts kādā Austrumvācijas rūpnīcā, kura tagad saucas "Julius Keilwerth". Tas ir profesionāls un populārs modelis, tomēr ne visi spēlē šo baritonu.
Ko jūs meklējat savu saksofonu skanējumā?
Ir tāda amerikāņu saksofonista Deivida Lībmana (David Liebman) grāmata par to, kā atrast savu īpašo skanējumu. Saksofona skaņa ir ļoti indivuduāla. Protams, ir lietas, ko tu dari tīri mehāniski, kamēr mācies iegūt labu instrumenta skaņu. Mēs visi apgūstam pareizu elpošanu, to, ka jāatbrīvo viss ķermenis, it īpaši kakls, detalizēti jālieto lūpas un mute. Tās ir standarta tehnikas. Bet īstenībā tu spēlē skaņu, kuru tu vēlies dzirdēt. Tu iztēlojies skaņu, tā kļūst vienīgi tavējā. Es nemeklēju neko vairāk kā to. Viens vēlas spēlēt tīru toni, cits melodiju. Ekspresīvi, ar lielu skaņu ietilpību. Labiem pūtējiem tā ir. Un divi saksofonisti nekad neskanēs vienādi. Ja tu klausies Oskaru Petrauski, tad droši zini, ka tas ir viņš. Vai Gintu Pabērzu. Jebkurš pieredzējis mūziķis ir attīstījis paša skaņu.
Albums ir nosaukts kā "The World is my Oyster". Vai jūs pats paņēmāt kādu īpašu "austeri" - iespēju, ko izmantot, tāpēc nosaucāt ierakstu tā?
Izteicienam vienkārši bija pareizais noskaņojums, pareizā sajūta priekš albuma. Tas ir pozitīvs, par iespēju došanu. Par sajūtu, kad vari darīt visu, ko vēlies, iegūt visu savā dzīvē. Tā ir patiešām laba sajūta. Tas ir optimisms, kas izrādās paslēpts šajā ierakstā. Tas ir tas, ko jūs dzirdat. Enerģija, sajūsma, vēlme pasniegties pretī cilvēkam. Un tad šis Šekspīra izteiciens likās vispiemērotākais. Ir grūti nosaukt dziesmu, un vēl grūtāk – albumu. Es apjautu arī to, ka latviešiem tas radīs ziņkārību, jo šī teiciena jūsu valodā nav.
Es pat vairs neatceros, no kuras lugas tas ir. Oriģināli tas skan līdzīgi kā "Pasaule ir mana austere, un ar savu zobenu es to atvēršu". Tāpēc ej un ņem!
Tātad, kas tad galu galā ir "NiMo"?
Tas ir labs jautājums. Grupa ir ļoti lieta sadarbošanās un kopā strādāšana. Pirmajā vietā esmu es un Uldis kā tās kodols, un viss, ko mēs darām, ir meklējam partnerus. Bet šī sadarbošanās ideja mani vienmēr ir fascinējusi. Es vienmēr esmu vēlējies ar kādu strādāt kopā. Piemēram, rakstot operas strādāju kopā ar libretistu un režisoru.
Lūk, ko dara "NiMo". Un mēs to arī turpināsim. Man patīk cilvēki, ar kuriem mēs kopā ierakstāmies. Bet citos projektos būs citi. Iespējams. SymphoNiMo ir tieši tas pats, mēs sadarbojamies ar simfoniju un reizē arī ar komponistiem. NiMo satiek Mocartu, NiMo satiek Rimski-Korsakovu vai Ādolfu Skulti. Visas lietas, kas pirms mums ir notikušas, vienmēr ir pieejamas. Un tās šobrīd mūzikā var izmantot. Vairs nav vajadzības būt ārkārtīgi laikmetīgam.
Un, ja mūzika neskan pilnīgi oriģināli, tas mani neuztrauc. Tam bieži tiek likts lieks uzsvars. Es domāju, ka labāks vārds, lai noraksturotu mūziku, ir nevis cik oriģināla, bet cik personiska tā ir.
