Naktskluba telpu interjers vedināja uz domām, ka to ierastā funkcija ir diskotēkas un citi izklaides sarīkojumi aizjūras sekstūristiem, un viesa pārliecību, ka „Fosforfesta" mūzikas auditorija te noteikti ir pirmoreiz. Lai palīdzētu orientēties pazemes „labirintos", rīkotāji bija uzzīmējuši kartes, ko izplatīja skrejlapu veidā.
Uz afišas minēto „sākam pulksten 20" festivāla apmeklētājiem vajadzētu saprast, kā solījumu, ka šajā laikā programma sāksies visās pieteiktajās norises vietās. Taču pie otrās (tā dēvētās Baltās) zāles durvīm pulksten 20.20 satiktais apsargs, bezierunu tonī norādīja, ka ieeja apmeklētājiem šeit neesot paredzēta „vispār".
Ja ne, ne. Atlika pieņemt, ka vienīgais piedāvājums laikā no astoņiem līdz deviņiem ir sēdēt pie bāra tobrīd atvērtajā Melnajā zālē un klausīties eklektiskas popmūzikas diskotēku. Bez divām minūtēm deviņos uz skatuves kāpa vakara vadītājs Mārtiņš Kozlovskis (Kozmens) un pieteica programmas pirmo grupu „Sūdi", arī aicināja uz blakus zāli, kur spēlējot dīdžejs Uldis Rudaks un pēc tam uzstāšoties „Gaserata" (vēlāk arī, piemēram, Goran Gora; netālu būšot dažnedažādas atrakcijas), bet, lai arī cik labs konferansjē ir Kozmens, iepriekšminētā incidenta radītā neizpratne neviesa vēlmi viņa aicinājumam sekot.
Pēc grupas „Sūdi" (pankrorka garā ieturēta joka, kam, lai to varētu saukt par labu, būtu noderējis vairāk asprātības) četras dziesmas nospēlēja „Das Sonntags Legion". Viņi nemēdz skanēt slikti, un arī šoreiz elektrisko, akustisko stīgu un pūtēju kamerorķestris klausītājus nepievīla (izņemot, šķiet, dažu nesaprašanos ģitāristu saspēlē uzstāšanās izskaņā). Par spīti tam, ka šī nebija no vispiemērotākajām koncertvietām, kur baudīt „zontāgu" apcerīgās menestreļļu dziesmas.
Festivāla pirmajās divās stundās apmeklētāju skaits no dažiem desmitiem palielinājās līdz vairākiem simtiem. Vēl pēc stundas vai pāris - desmitiem metru gara rinda pie ieejas, gliemežlēna pūļa spiešanās iekšā un ārā no zāles, cilvēku pārblīvētības radīta „bezgaisa telpa " pie skatuves un tas, ka dzērienu šajā laikā iegādāties varēja cerēt vien tie, kas jau ilgi ieņēmuši tādu kā „mēbeļu statusu" pie bāra. Tā visa dēļ organizatoriem būtu jāatzīst, ka viņi krietni pārrēķinājušies, prognozējot apmeklētāju maksimālo skaitu.
„Maksimumstunda" Melnajā zālē sākās ap pulksten vienpadsmitiem „Inokentija Mārpla" uzstāšanās laikā , kad vairums dziedāja un lēkāja līdzi ik vārdam un taktij un prasīja vēl. Šķita gan, ka „Mārpls" šoreiz uzstājas nevis trijatā, bet vismaz četratā. Puisis ar uzrakstu „Apsardze" uz cepurītes labu daļu grupas uzstāšanās laika skatuves priekšā stāvēja gandrīz pašā vidū – tieši priekšā Dambja mikrofonam.
Ne mazāk atsaucīgi publika uzņēma „Satellites LV". Šī nebija reize, kad „satelīti" vēlētos ļauties atmiņām. Skanēja jaunākās dziesmas un citas kompozīcijas no pašreizējā grupas daiļrades posma, kur – atšķirībā no pirmsākumiem - Jānis Žilde un kolēģi vairāk nododas nevis oriģinālu, atmiņā paliekošu melodiju meklējumiem, bet tīksminās par to, kā skaņu bagātina neierasti elektroniski efekti. Skaņu, kuru tiem, kam tā iet pie sirds, vairāk nekā ierakstos vērts klausīties „dzīvajā". Savukārt tiem, kas siltākas atmiņas glabā par agrākajiem – britpopa un postroka tiešāk iedvesmotajiem – „satelītiem", uzstāšanās pēdējā dziesmā „Karavīriņi" vāji dzirdamie taustiņi varēja likt aizdomāties: vai gan kas paliktu pāri no grupas pašreizējām dziesmām, ja tās skanētu tikai akustiskās ģitāras pavadījumā.
Pēc tam avangardiskos eksperimentus ar „tīro skaņu" piedāvāja ģitārists Edgars Rubenis. Atkalapvienojusies deviņdesmito gadu rokgrupa „HMP?" vēstīja, ka vēlas „atrādīt" nesenāko veikumu. Viņi nospēlēja vairākas dziesmas, kuras tikpat labi varētu būt sacerētas pirms vairāk nekā desmit gadiem, tad piemirstas, nu atkal gaismā celtas un pēc tam, iespējams, atkal aizmirstībai nododamas - līdz nākamajai reizei, ja tāda pienāks.
Atšķirībā no „HMP?" ļoti daudz atmiņā paliekoša ir grupas „Riga Metro" daiļradē. Pāris gadus pastāvošais „dzīvās elektroniskās mūzikas" kolektīvs, „drumnbass" papildinot ar ģitārskanējumu, spēj panākt ne vien dejojamu, bet teju vai rokgrupas cienīgu koncertatmosfēru. Šī noteikti bija viena no nakts visinteresantākajām muzikālajām apvienībām. Vēlo uzstāšanos gaidot, viņi šķita nedaudz saguruši, bet tas netraucēja gādāt par labu noskaņojumu visiem, kas ap pulksten četriem vēl bija palikuši pagrabā.
Diezgan kupls pulks sagaidīja arī nakts noslēdzošo grupu – „Vokāli instrumentālo pankroka pulciņu „Basbočka"" -, un nebija pamata pieļaut, ka ballīte gana sparīgi neturpināsies līdz pat oficiālajam „ārā mešanas" laikam.
Rīkotāji - apvienība „Speisdžams" - festivāla vietu droši vien izvēlējuši, vienos svaru kausos liekot pieejamo koncerttelpu platību, otros - tuvumu Rīgas centram. Tā kā svarīgāks šoreiz izrādījās otrais arguments, atliek cerēt, ka nākamais sarīkojums nenotiks kādā „Narvesen" kioskā Brīvības pieminekļa pakājē.
