Grupa „Pienvedēja Piedzīvojumi" ir koncertējusi dažādās vietās. Tagad pienācis laiks teātrim. Cik svarīgs jums ir vietas faktos?
Pēteris: Mēs mērķējam uz operu. Pirmais solis ir teātris.
Māris: Īsi pirms grupas pastāvēšanas beigām koncertu nospēlēsim operā!
Pēteris: Personīgi man patīk mazākas vietas. Tur ir foršāk! Ja salīdzina ar uzstāšanos lielā festivālā, kur Aldis ir vienā skatuves galā, Māris – otrā, nav kopības sajūtas. Es vēl neesmu bijis Nacionālā teātra zālē.
Māris: Es esmu bijis! Divas reizes. Telpa ir maza. Ja godīgi, nebijām plānojuši, ka mums obligāti ir jāspēlē teātrī – šī iespēja, līdzīgi kā citi notikumi mūsu dzīvē, pie mums atnāca dabiski. Teātra zālei ir pārdēvēts nosakums. Lai parādītu mūziķiem zāles iespējas, tiek rīkotas koncertsērijas. Iepriekš ir spēlējis Kazāks. No rokmūzikas skatuves mēs būsim pirmie skaļākie.
Aldis: Atbildot uz jautājumu, cik svarīgs ir vietas faktors – ļoti svarīgs!
Pēteris: Man liekas, tā ir ikvienam!
Māris: Latvijā ir arī grupas, kuras spēlē pilnīgi visur!
Pēteris: Mums vairs nav tas vecums, lai spēlētu izlaidumā, aktu zālē ar sliktu tehnisko nodrošinājumu tikai tāpēc, lai uzspēlētu.
Mūziķi mēdz meklēt savdabīgas koncerta vietas, uztverot to kā eksperimentu.
Māris: Es domāju, ka vietu meklēšana un eksperimentēšana ir „ taisīšanās" . Nav noslēpums, ka tās vietas, kur spēlēt par naudu, ir palikušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Ņemot vērā šo faktoru, kāpēc gan nepamēģināt spēlēt kādā pilnīgi jocīgā vietā?!
Pēteris: Tas savā ziņā ir mārketinga faktors. Cilvēkiem ir interesanti aiziet uz teātri.
Internetā lasīju, ka netiek plānots akustiskais koncerts. Vai jums nav bail, ka fani var aizrauties un zāles apmetums kritīs?
Aldis: Mums nav bail.
Māris: Jā, kad koncerts jau bija norunāts, un informācija jau tika tālāk izplatīta, teātris attapās, ka zālē vēl nekad nebūs bijuši tik daudz cilvēki. Ja tie visi kopā sāks lēkāt, zāle var neizturēt. Tādā gadījumā vainīgi būs celtnieki. Zāles būvniecībā ir investēti ievērojami naudas līdzekļi. Šis koncerts būs iespēja pārbaudīt būvniecības kvalitāti... joks!
Pēteris: Par vidi runājot, nav problēma atkal noorganizēt koncertu Studentu klubā...
Māris: Mēs tik ilgi esam tur spēlējuši, ka gribas, ko citu. Nacionālā teātra zāle ir piemērota akustiskajiem koncertiem. Tur var sasēsties 175 cilvēki, kas ir ļoti labs ietilpības rādītājs. Tikai akustiskais koncerts ir nedaudz dārgāks – ir jāpiesaista viesmūziķi. Process ir sarežģītāks.
Ja mēs runājam par koncerta programmu, ko varēsim dzirdēt?
Māris: Būs viena ļoti veca dziesma, kuru neesam spēlējuši gadus desmit.
Pēteris: Zini kā ir – cilvēki parasti gaida ko jaunu. Mēs arī. Strādājam pie jauna materiāla. Bet negribas darīt kā kādreiz, kad koncertos uzreiz tika spēlēta pavisam jauna dziesma. Labāk uztaisīsim pavisam jaunu programmu, kurai būs vetīts viss koncerts.
Māris: To plānojam izdarīt līdz vasarai, festivāliem, kuros atrādīsim kādu daļu no jaunajām dziesmām. Negribam sasteigt. Tagad ir laiks, kad ir iespējams „pagurķoties" , viss notiek lēni kā siltajās zemēs. Latvijā vispār viss tagad notiek lēni. Grupa „ Satellites LV" izdeva albumu, vai viņi steidzas spēlēt koncertus? Nē! Viņi izbauda procesu.
Kādā veidā jūs no bagātās „Pienvedēja Piedzīvojumu" diskogrāfijas atlasāt, kuras dziesmas nekad netiks spēlēta koncertos?
Pēteris: Tas notiek dabiskā ceļā. Neviens vairs neatceras, kā tā dziesma ir spēlējama.
Māris: Izlaižot jaunu albumu, mēs gandrīz vienmēr koncertos nospēlējam visas tā dziesmas. Ir dziesmas, kurām labi klājas radio rotācijā, bet koncertos tās nav pieprasītas. Un otrādi – piemēram, vecajam trakajam „Pienvedēja Piedzīvojumu" gabalam radio nekad nav klājies labi, lai gan koncertos tas gandrīz visiem, izņemot mūs pašus, vienmēr patīk.
Aldis: Ja godīgi, to dziesmu īsti veiksmīgi nesanāca ierakstīt.
Māris: Varbūt... Mēs dziesmas testējam uz cilvēkiem. Ja jūti, ka dziesma koncertā neizraisa īpašas emocijas, tad mēs vairāk to nespēlējam. Vabūt kādreiz uztaisīsim koncertu, kurš sastāvēs no dziesmām, kas desmit gadus nav spēlētas.
Pēteris: Kādus desmit! Septiņpatsmit! Ir kāda dziesma, ko neesam spēlējuši 17 gadus?
Aldis: Protams. „ Dzērājs".
Māris: „ Māte Komandiers".
Pēteris: „ Vācieti" mēs nospēlējām savas Izlases prezentācijā.
Māris: Šo dziesmu nospēlējām speciāli Rudakam. Viņš vienmēr visos koncertos kliedza: Vāciets, vāciets! Mēs vienreiz šo dziesmu nospēlējām, bet mēģinājumā dziesmu gatavojot, nomocījāmies! Klausījāmies, ko esam toreiz spēlējuši, nevarējām saprast, kā vispār kaut ko tādu var uztaisīt.
Kura gada dziesma ir „Vāciets"?
Visi: Deviņdesmit ceturtā.
Māris: Tad iedomājies, kāds spēks ir šajā dziesmā!
Pēteris: Tajā laikā dziesmas vispār tapa kā sēnes.
Māris: Visas likās baigi foršās. Tagad ir grūtāk.
Kā tagad top jūsu dziesmas?
Māris: Kā tu redzi – pusvienpadsmitos, pēc darba noguruši, garām acīm, atbrauc uz mēģa telpu un savā starpā aprunājas.
Pēteris: Nospēlē visus iespējamos stilus...
Māris: ... un tad saprot, ka ir vēls un ir jābrauc mājās. Principā šis ir sava veida hobijs – citi brauc bļitkot.
Pēteris: Citi divreiz nedēļā iet uz jogu...
Māris: .. vai uz svaru zāli, bet mēs atbraucam uzspēlēt.
Aldis: Un pēkšņi kaut kas muzikāls salīp kopā.
Māris: Kaut kas aizķeras.
Aldis: Tad Pēteris telefonā to ieraksta un atsūta mums abiem.
Es saprotu, ka ziemā, gatavojoties vasaras koncertiem, jūs biežāk tiekaties. Cik aktīva ir jūsu komunikācija ikdienā?
Māris: Tas ir atkarīgs no notikumiem. Ja Pēcim tiek plānotas kāzas, tad pirms tam mēs ar Aldi tiekamies diezgan bieži.
Aldis: Jā, mums darba vietas ir diezgan atšķirīgas. Vairāk satikties sanāk Pēterim un Mārim.
Māris: Aldis no mums strādā tālu – upes otrā pusē.
Pēteris: Principā viņš pat nav Latvijā. Viņš ir neitrālajā zonā.
Māris: Mūsu tikšanās ir atkarīga no koncertu daudzuma.
Pēteris: Jaunā materiāla rakstīšana nav atkarīga no koncertu biežuma. Tāpēc jāsaka – neesam solīdi, tiekamies pārāk reti.
Māris: Bet tas ir ideāls kopdzīves modelis!
Pēteris, Aldis: Tieši tā!
Māris: Laulībā ir tāpat! Ja katru dienu, nepārtraukti tu čubinies-bubinies, mīlinies...
Pēteris: ...tad pēc diviem gadiem sāk apnikt!.
Māris: Mēs viens otram dodam brīvību. Pēcis kaut ko padara ar „ Mofo" , Aldis – pats ar sevi, es ņemos pa radio. Tas ir pilnīgi normāli!
Pēteris: Ja tas būtu mūsu maizes darbs, tad būtu savādāk.
Māris: Man liekas, „ Prāta vētra" arī kādā konkrētā brīdī bēg prom viens no otra. Ja ilgstoši strādā kopā, tad ir jājūt mirklis, kad ir vajadzīga brīvība. Lai ir interesanti pēc tam turpināt.
Kurā vietā jums ir bijuši visprasīgākie klausītāji?
Māris: Vabūt kaut kur ir bijuši, bet ir aizmirsuši mums to pateikt.
Pēteris: Ir bijuši gadījumi, kad paprasa uzspēlēt Madonnu.
Aldis: Vairāk varētu izdalīt smagus un vieglus koncertus. Mēdz būt „smaga publika" - liekas, sanākuši pilna zāle cilvēku un nu tik būs! Sāc spēlēt, bet visi stāv un skatās.
Māris: Kaut kas īsti nepatīk.
Pēteris: Vai nu nepatīk, vai arī klausītājs vienkārši grib klausīties.
Māris: Jā, ir vietas, kur cilvēki atnāk klausīties un aplaudē pēc dziesmām, ir vietas – kur lec, ālējas un priecājas. Abos gadījumos ir forši. Galvenais, lai neizrādā grupai nepatiku, necieņu. Paldies Dievam, tā nav bijis.
Aldis: Ir bijuši koncerti, kuros emocijas neatstarojas.
Māris: Jā, varbūt tas ir bijis atkarīgs no mūsu noskaņojuma. Iespējams, izvēlētas neatbilstošas dziesmas. Grūti spriest. Vienu setlisti nevar spēlēt dažādās vietās, tā visur vienādi nenostrādā. Dziesmu secība ir jāmaina īsi pirms koncerta. Tu novērtē vietu , vai tā ir zāle vai festivāla skatuve. Mēs bieži dziesmas ņemam ārā koncerta laikā, jo jūtam, ka dziesma nepanāks vēlamo atdevi.
Aldis: Ierasti katrā koncertā tiek pieprasītas divas trīs dziesmas, kas nemainīgi ir vienas un tās pašas.
Kuras tās būtu?
Aldis: „Elektra".
Pēteris: „Skrienu vēl".
Māris: Tu domā to Laura grāvēju? Es to dziesmu nekad neatceros, tāpēc nevaru nospēlēt. To Pēcis parasti viens pats nobungo.
Pēteris: Protams, „Pienvedēja Piedzīvojumi" , „Jel" , „Tu un Es" .
Māris: „ Tu un es" mēs visur nespēlējam. Vienu laiku mēs šo dziesmu vispār nespēlējām.
Pēteris: Māris bija dusmīgs uz to dziesmu.
Māris: Jā! Tu forši močī koncertu, viss ir kārtībā un tad atskan „Tu un es". Kāpēc tu sevi moki?!? Tā dziesma taču nav ar laimīgām beigām! Turpretim „Elektra" ir ar laimīgām beigām, jo cilvēks beidzot saprot, kas ir kas. „Tu un es" – viņš visu laiku zina, ka nav variantu, bet dziesmas beigās tomēr - es tevi mīlu! Kam tas ir vajadzīgs?! To neviens nenovērtē! Tas ir kā Skandināvu kino.
Aldis: Katrs cilvēks to dziesmu saprot savādāk.
Māris: Es nekad neesmu aizdomājies, kā dziesmu uztver meitenes. Džeimsam Blantam dziesmas tekstu rakstīja sieviete. Viņiem sanāca smuka rotaļa...
Aldis: ...un sievietes ģībst, bet viņu vīri par to ir neizpratnē.
Māris: Liecies mierā – sievietes ģībst un vīriešiem tas patīk. Viņi stāv blakus, lai viņas var turēt, apgrābstīt. Tur arī ir savs funktieris. Meitenes, esiet uzmanīgas! Ja lēno gabalu laikā džeks ļoti spiežas klāt, tad ziniet, ka viņam ir funktieris apgrābstīt! Varbūt meitenes to grib? Kā Tu, Pēci, domā?
Pēteris: Es par meitenēm ganrīz vispār neko nezinu.
Grupas pastāvēšanas laikā jums ir nomainījušās klausītāju paaudzes. Kā jūs šīs pārmaiņas izjūtat?
Māris: Es paskatos pasē un jūtu smagumu uz pleciem.
Pēteris: Nevarētu teikt, ka paaudžu maiņu baigi jūt.
Māris: Kā nejūt?! Kad mēs spēlējām pirmos koncertus Liepājā, uz tiem nāca mūsu vienaudzes, tagad – viņu meitas! Un tu saki nejūt! Kā to var nejust?!
Pēteris: Tādi paši jaunieši, kādi bija tad, ir arī tagad!
Māris: Paskaties spogulī, jaunieti!
Pēteris: Kad tu apsēdies malā un padomā, kas viņi tādi ir, tad tu saproti.
Māris: Man patīk, kā tu saki par savu koncertu – es pasēžu malā un padomāju.
Pēteris: Kāda tev ir atšķirība, kas tavā koncertā lēkā un bļauj. Man ir vienalga, vai tā ir māte, vai meita.
Māris: Man labāk patīk, ka tā ir māte. Vai atceries, kā Liepājā Fonteinā tas džeks, tāds ļoti solīds un pieklājīgs. Visu koncertu viņš bija visaktīvākais. Vēlāk no vietējiem uzzinājām, ka viņš esot pazīstams jurists. Kad bijām sakravājušies un grasījāmies braukt prom, viņš pie mums pienāca. Izrādījās, viņš ir mūsu vecais fans no deviņdesmitajiem, izrāvies no ģimenes, atnācis atpūsties. Baigi superīgi! Viņš to dara no sirds! Atnāk jaunās paaudzes džeks, kas zina divus gabalus. Viņam apkārt ir tik daudz citas mūzikas, ka viņš reaģē tikai uz divām dziesmām. To īpaši var sajust festivālos – vecākā paaudze atpazīst „Debesīs mani sauc" , „Sen, sen" , bet jaunā paaudze reaģē uz „Debess pils" , „Laimīgs".
Pēteris: Bet tas ir ok! Ir interesanti, ka paaudzes mainās. Koncertos ir sastopami cilvēki, kuri grupas dibināšanas gadā tikko bija dzimuši, bet tagad trako mūsu koncertos.
Māris: Prieks, ka mēs esam tik ilgi izturējuši!
Aldis: Kad Latvijā pirmo reizi bija „Deep Purple", klausītāji bija sirmgalvji, kā minimums piecdesmit gadus veci.
Māris: Man jau arī gribētos, ka mēs varētu spēlēt ilgi, ilgi, ilgi!
Pēteris: Būs jāspēlē kantrī pankroks!
Māris: Jā, kā to spēlēt, tas vēl būs jāiemācās. Beidzos būs jāmācās spēlēt!
