Chick Corea & Bela Fleck koncerta apskats

Virtuozā pianista un bandžo spēles meistara kopīgi radītais albums “The Enchantment” (“Burvība”/”Valdzinājums”) ir izslavēts kā kaut kas nebijis un absolūti jauns mūzikas kokteiļu radīšanā un jaunu skaņu ģenerēšanā; lai gan, atzīšu, ka iepriekš to dzirdējusi nebiju.

Koncerts sākas klusi. Vārgi publikas aplausi mēģina izsaukt māksliniekus. Kad tie kļuvuši pietiekami mērķtiecīgi, viņi arī parādās – vienkārši un nepretenciozi, uz tumši zilā skatuves fona, sākot spēlēt pirmo no albuma skaņdarbiem – “Seniorita”. Šķiet, ka tas perfekti atbilst nosaukumam – bandžo skrapstoņa un klavieres rada spānisku eleganci, piemetot mazliet ironijas un maiguma, un harmoniski ievada koncerta kopējā skanējumā.

Snieguma gaitā šis duets klausītājam demonstrēja milzīgu sapratni gan improvizējot muzikāli, gan jokojot savā starpā un ar publiku. Brīdi tas pat līdzinājās melodiskam, ritmiskam ceļojumam un piedzīvojumam, vedot klausītāju tālāk un tālāk skaņu džungļos.

Atskaņojot turpmākos darbus, kā piemēram, “Menagerie”, albuma titulgabalu “The Enchantment”, “Childrens song”, “Waltze for Abby”, šķita, ka publika tiek ienesta kādā noslēgtā, lai gan vēl diezgan dinamiskā telpā, kur robežas ir paredzamas un sajūtamas.

Bandžo un klavieres sitās kādā vienotā ritmā, kur starp tiem vairs nebija robežu, un likās, ka sākumā solītais un gaidītais muzikālais kosmoss sāk krist pats sevī – vilkme un līdzība starp tiem bija pārāk spēcīga. Tas, kas klausītāju noturēja viņa nopirktajā krēslā, bija diezgan monotona un netraucējoša mūzika, kas nevis lika palikt, bet ļāva neaiziet. Mūziķu šķietamā bez-pretenziju maniere sāka likties melīga, jo albuma nosaukums – “Burvība” parādījās kā pēc noteiktas shēmas atstrādāti, klausītāja ausij tīkami skaņdarbi.

Ņemot vērā starptautisko atzinību un skaļās atsauksmes gan par meistarību, gan par inovāciju mūzikā, gan vairāk kā 20 Grammy balvas, tas, protams, var šķist savādi. Jā, šis muzikālais atradums ir to vērts, ja nav too long. Jā, jaunrade, radošā gara meklējumi un izpaušanās ir zelta vērti. Taču šis, šķiet, ir tas gadījums, kad uz vienas idejas pamata ir vēlme uzbūvēt vairāk, nekā tā var nest, jo pienāk mirklis, kad tā sāk atražot pati sevi un kļūst smacīga. Pēc koncerta, skatītāju aplausu izsauktie un “bonusā” nākušie skaņdarbi atstāja diezgan sastāvējušos aromātu un lika domāt par šo džeza mūziku drīzāk gan kā par banketa vai labas restorāna maltītes pavadījumu.