Rūgtā romantika universitātē – Deine Lakaien

Violetā gaismā ietērptā, notikumu sološā aula, protams, vairs nebija intelektuālu debašu vai ieturēti svinīgu pasākumu telpa. Te virmoja pilnīgi kas cits – mazliet baiss maigums un gaidoša noslēpumainība. Un te nu viņi ir – Aleksandra melnais, elegantais stāvs ar ekstraordināro matu sakārtojumu un Ernsts savā trakā pianista ampluā.

Viņi sāk ar kompozīciju “Love me to the end”, ienesot smeldzīgu, taču tai pat laikā mazliet skeptiski gaišu noskaņu, kas nezudīs līdz pat koncerta beigām – izpildot savus skaņdarbus akustiskajā versijā, daudzi jau zināmie gabali ir ieguvuši pilnīgi jaunu skanējumu, tai skaitā arī nu jau par hītu kļuvušais “Over and done”. Solista spēcīgā un velnišķīgi maigā balss, klavieru liriskajā pavadījumā un eksperimentu ar klavieru stīgām fonā, aulas īpašā noskaņa ar tās dāvāto akustiku un “skatuvi bez skatuves” (-A. Veljanovs), radīja patiesi intīmu un elegantu noskaņu. Šī ir nobriedusi mūzika attiecīgiem prātiem – romantiskais pavediens tika ieturēts tiktāl, lai nekļūtu banāls un paliktu cienījams.

Klausītāji zināja, kur atnākuši – lai arī mēs bijām tik atšķirīgi. Šī bija tikšanās; mēs satikāmies ar māksliniekiem mūzikā – bija gan tādi, kas dziedāja līdzi, gan tādi, kas paslepus iemalkoja viskiju, gan tādi, kas aizvērtām acīm grima sevī. Bet vienojošais bija vēlme dzirdēt vēl – pēc plānotā stundu garā koncerta aplausi, protams, nerimās - mūziķi tika izsaukti uz skatuves vēl divkārt (!) un nu jau par folkloru kļuvusī “enerģijas apmaiņa” vienkārši notika vēl kādu četru, piecu dziesmu garumā. Publika juta ne tikai savu patīkamo satraukumu un sajūsmu, bet nu jau arī mūziķu atklātu baudu spēlēt cilvēkiem, kas prot klausīties.

Divkārt patīkami to bija redzēt, zinot, ka šis bija pēdējais dueta koncerts šogad, zinot, ka Rīgā viņi ir otrreiz un, protams, cerot, ka iegriezīsies vēl. Par to gribētos uzteikt par paveikto un mudināt nākamo “Radio Naba”. Paldies par baudāmo pasākumu.