Nu "Dislocation" pēc demo „XXIX" izdošanas ir nonākuši arī līdz debijas pilnmetrāžas albumam, kam nosaukumā likts „Sagul" (no lezgīnu valodas – paldies). Ja pēc stila apraksta kāds gaida kaut ko amerikāņu ēģiptologu "Nile" garā, tad tas ir kļūdījies, jo „Sagul" asociācijas raisa drīzāk ar "Opeth" (diezgan stipras, jāteic). Death metal sastāvdaļas te nemaz diži daudz nav rodamas, un kur ir, man biežāk radās asociācijas ar "Morbid Angel". Iespējams, ka tas ir growl vokāla dēļ, kas atsauc atmiņā „Domination"... Taču dominējošā daļa šai albumā ir viennozīmīgi saucama par progressive metal, un patīkami atzīmēt, ka ļoti labu, ko nepavisam nebūtu kauns pasaulei rādīt. Kompozīcijas ir interesantas, netrūkst savdabīgu un labi iekombinētu momentu, un arī izpildījums ir pietiekami labā līmenī. Skaņa gan varēja būt drusku pilnasinīgāka, bet no pašu spēkiem rakstīta, miksēta un māsterēta debijas albuma būtu naivi prasīt izcilību šai jomā.
Runājot par orientālo piesitienu, tā šeit nav tik daudz, kā varētu domāt. Tādā skaidri saklausāmā veidolā tas parādās tikai uz albuma beigu pusi, bet skan patīkami. Albuma beigās čaļi ir ļāvušies arī eksperimentiem ar džezu, kam arī nav ne vainas. Tomēr ir viena lieta, kas varētu drusku kaitināt, tas ir tīrais vokāls, kuru izpilda grupas bundzinieks, kurš, pēc visa spriežot, ir arī galvenais mūzikas autors. Ja pats par sevi dziedājums ir labs, notis tīras un arī emocijas jūtamas, tad diemžēl drīz vien izrādās, ka šis emocionālais tembrs ir viscaur vienāds, lai kurā brīdī arī tīrais vokāls neparādītos, tas vienmēr skan identiski, tādā maigā, liriskā intonācijā, kas apnīk visai ātri. Arī epizodiska teksta uzsvaru nesaderība ar mūzikas akcentiem, kas rada iespaidu, ka teksti un mūzika ir rakstīti atsevišķi un tad kaut kā sameistaroti kopā, atstāj visai dalītu iespaidu.
Kopumā jāteic, ka progress ir jūtams, un uzlabojot dažas nianses, varētu gaidīt pavisam lieliskus rezultātus.
http://www.metal-archives.com/band.php?id=3540324677
http://www.myspace.com/banddislocation
