Latviešu akadēmiskā mūzika, rādās, pārvietojusies ik pēc divdesmit gadiem. Piemēram, glaunais un ironiskais Marģers Zariņš dominēja no četrdesmitajiem, puķu bērnu akadēmiķis Imants Kalniņš no sešdesmitajiem, klusais dabas bērns Pēteris Vasks no astoņdesmitajiem, un nu pienācis laiks divtūkstošajiem un Pētera Barisona vai Dmitrija Šostakoviča galantajā stilā ieturētajam Ērikam Ešenvaldam. Komponistam, kura vārds pat tīri fonētiski nepiestāv mūsdienu eksperimentālajai videi, bet gan zelta laikmetam pagājušā gadsimta pirmajā pusē, tādējādi daudzi, nezinot viņa māksliniecisko darbību, tīri zemapziņā dodas uz koncertu, lai noklausītos kaut ko no klasikas.
Bet nevienam nevajadzēja vilties 16. aprīlī, dzirdot Svētā Jāņa baznīcā izpildīto Ērika Ešenvalda oratoriju "Kristus ciešanas un augšāmcelšanās". (Rakstīta īpaši 8. Starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam; 2005), kuru, cik gan paradoksāli izklausās, izpildīja arī viņš pats, Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" sastāvā. Bonusā tam dziedājuma pirmajā daļā tika nodziedāta arī Franka Martēna "Mesa Dubultkorim".
Martēns šo darbu radīja divdesmito gadu vidusposmā, mirklī, kad vēl nebija ieguvis pasaules slavu un aizrāvies ar Arnolda Šoenberga (Arnold Schoenberg) dodekafoniju jeb divpadsmit toņu sistēmu. Kompozīcijas uzbūves shēmu, kurā visi hromatiskās skalas 12 toņi tiek ierindoti kā līdzīgi un vienlīdz regulāri izmantojami, tāpēc zūd jēga noteikt vienotu toņkārtu.
Kamēr šāda struktūra dominēja kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem, šķiet, Martēns to sācis pētīt jau divdesmitajos. Radot mesu, viņš izteicās, ka "šis esot darījums ar Dievu", vien piemetinot, ka nav ne jausmas, vai to vispār kādreiz atskaņos. Tomēr laiki mainās, mūzikā ienāk jaunas vēsmas un klausītāji kļūst arvien alkatīgāki un alkst pēc neapzinātām dzīlēm. Rīgai palaimējies, ka VAK "Latvija" ir tik nadzīgs mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, kurš, īstajā laikā sajūtot emocionālo Ešenvalda un Martēna tuvību, nolēma dienas lielajam notikumam, "Kristus ciešanām un augšāmcelšanām", pievienot arī "Mesu dubultkorim". Lielajam notikumam tāpēc, ka Ērika Ešenvalda oratoriju ierakstīja Eiropas raidorganizācijas apvienība (EBU), lai pēcāk atskaņotu 12 Eiropas valstīs.
Franka Martēna burvīgo, krāsaino mesu varētu salīdzināt ar jūras bangām ne tikai impresiju šķautnē, bet arī tiešā nozīmē. Viena no lielākajām funkcijām, ko veic dubultkoris, ir melodijas pārnešana no vienas puses uz otru, tādējādi radot diezgan ierastu, bet ģeniālu stereo efektu. It sevišķi mirkļos, kad skaņa te "redzami" pārlec no augstajām uz zemajām balsīm, te lēnām, izmantojot ārkārtīgi daudz pārnesumu, regulēti mutuļojot, pārslīd pa vidus kori.
Martēna "Mesa dubultkorim" atrodas impresionisma epicentrā, bet vēl aizvien jūtami mītiskā, pārcilvēciskā romantisma atstātie nagu nospiedumi. Šāda kombinācija, pievienojot vēl tolaik tālejošo skatienu uz modernismu, veido vērienīgu, liturģiskiem svētkiem un notikumiem ideāli piemērotu partitūru. Lieliskajā "Latvijas" izpildījumā tā atstāj paliekošus iespaidus, pēc gandrīz simts gadiem skanot vēl aizvien tikpat laikmetīgi kā vēlāk dzirdamā Ešenvalda oratorija vai, piemēram, Paula Dambja un jau pieminētā Pētera Vaska kompozīcijas.
Ērika Ešenvalda darba izpildīšanai pievienojas "Sinfonietta Rīga" un LNO soliste Kristīne Gailīte. Solo partijas oratorijā atvēlētas nozīmīgai, bet nelielai daļai, lielākais uzsvars ir uz kora dziedājumu un kameransambļa stīgu pavadījumu. Simpatizē, ka Ešenvalds lielu uzsvaru licis uz kontrabasa skanējumu, liekot tiem kā ar melnu ogli apvilkt spēcīgas, vibrējošas kontūras. Stāstot par savu brīvbrīžu improvizācijām, komponists atzinies, ka tie skan kā no šausmu filmām. Tik traki nav, tomēr mirkļos, kad visi stīgu instrumenti tiek zibināti kā gaisu cērtoši asmeņi, sajūtas ir neaprakstāmas. Lai arī lielākais šī brīža Ešenvalda iedvesmotājs ir akadēmiskās "trokšņu" mūzikas komponists Maikls Finisijs (Michael Finnissy), līdzības, iespējams, tikai subjektīvas, saskatāmas ar Hansa Zimmera (Hans Zimmera) daiļradi un īpaši viņa darbu pie mūzikas Dena Brauna grāmatas ekranizācijai "Da Vinči Kods".
"Kristus ciešanas un augšāmcelšanās" ir komponēts augstam soprāna tonim, tāpēc Kristīnei Galītei nākas nepārprotami piepūlēties. Problēmas sagādā arī pierastais latviešu izpildītāju klupšanas akmens – angļu valoda. Šī svešvaloda "Kristus ciešanās un augšāmcelšanās" pārstāvēta pietiekoši, lai ausīs iestrēgtu tās nepārliecinošā izruna.
Oratorijas laikā pazib kļūdas, kas saistītas ar toņa uzņemšanu, tomēr noturēšana ir baudāma. Katra vilktā nots skan tīri un maigi kā no toņdakšas. Garo nošu ir daudz, tas pastiprina romantisma mistisko sajūtu. Ēriks Ešenvalds vienmēr teicis, ka viņam interesē gan tautas, gan pasaules vēstures interpretēšana, izmantojot emocionālus, impresionistiskus elementus ne tikai kora valodā, bet arī stīgu kamerorķestrim. Maģiski piesitieni un šausmu filmās izmantotie reibinošie un neparedzamie, grandiozie kāpinājumi Ešenvalda kompozīcijās tiek izmantoti lielos apmēros. Interesanti liekas oratorijas beigu izskaņas noformējums, kur atkārtoti tiek izpildīts Marijas vārds. Šāda repetīcija atsauc atmiņā vēl kādu pēdējā laika ietekmīgāko koru mūzikas komponistu Ēriku Vitakru (Eric Whitacre" un viņa 2000. gada burvīgo, samtaino kompozīciju "Sleep".
Kamēr pasaule tiecas pēc matemātiskas kompozīciju apgūšanas un sarežģītības meklēšanas pirkstu veiklībā, 16. aprīļa koncerts bija pierādījums, ka pasaulē vēl aizvien valda jūtas, nevis loģika. Ja klavierspēli var iemācīties tā, ka klausītājam liekas, ka kļūdas gadījumā viss kārtībā, un augstu toni ar laiku ietrenēt, tad, ja nav atbilstošās emocionālās pieskaņas, atšķirību var just nemanot. Māris Sirmais atkal izvēlējies iespaidīgu un citā veidā sarežģītu koncertprogrammu, kas spēj iekļaut ne tikai melanholiskas vēsmas, bet kopā ar "Sinfonietta Riga" ar dārdošu spēku iedarboties uz klausītāju.
