Vai jūsu iepriekšējie projektu darba pieredze atvieglo pirmā albuma sagaidīšanu?
Dainis: Runājot par visiem pārējiem projektiem, lai kā arī nav bijis, lieta līdz albumam vēl nekad nav aizgājusi. Zini, ir grūti šobrīd spriest. Tagad ir 12. aprīlis, bet albums tiks prezentēts pēc pusotras nedēļas. Jāņem vērā fakts, ka visus darbus darām mēs paši – taisām dizainu, paši albumu izdosim, tad šobrīd ir tas moments, kad notiek aktīvā ražošana un gatavošanās. Ja tu man tagad prasi par sajūtām, es tev vēl nevaru atbildēt. Piemēram, šodien mēs likām kopā albuma vāciņa dizainu, bija jāsavāc grupas baneris.
Gustavs: Es krekliem audumus piemeklēju. Piemēram, meiteņu krekliem ir tik dažādi veidi un izmēri. Atklāju, ka dizaina maketā ir kļūda – viens burts ir par lielu, tam neiet virsū krāsa. Mākslinieks ir slims, viņš neceļ klausuli. Mākslinieks viens idejas nedomā. Albuma dizaina ideja ir manis radīta. Lieliem pasaules māksliniekiem ir ierasts, pabeidzot miksēšanu, rīktot ballīti, pabeidzot māsteru (beidzamā albuma dziesmu miksēšana – A.L.), visi to noklausās pie klātiem galdiem. Mums bija tā – mikss ir – ir? Jautājumu nav? Tad tālāk! Māsters ir! Disks tiek sūtīt uz rūpnīcu. Kam mums vēl paliek laika? Visu laiku kā tādi trusīši ratā skrienam.
Dainis: Atgriežoties pie jautājuma par sajūtām saistībā ar pirmo albumu, par tām es droši vien varēšu runāt prezentācijas vakarā. Arī tad tikai pēc koncerta, kad varēšu nokāpt no skatuves, novilkt slapjo kreklu un apsēsties, lai normāli iedzertu aliņu, tad varēšu atbildēt. Līdz pašam koncertam vēl būs jārisina pietiekami daudz organizatorisku jautājumu. Tas, ko es šeit stāstu, nav tipiskā latviešu žēlošanās, gluži pretēji – šis process ir baigais kaifs!
Gustavs: Cik ļoti mūziķi tur, tālajā megazvaigžņu pasaulē, patiesībā ir tālu no tā, ko viņu fani uzskata par viņiem. Tavs albums, tavs dizains un viss pārējais, kas to aptver - ir tavs! Ja esi tikai daļiņa nevis viss, tas šķiet ļoti jocīgi.
Dainis: Mums štatā nav vajadzīgs īpašs darbinieks, kurš aizved disku no studijas uz rūpnīcu.
Gustavs: Mums nevajag disku izpakotāju. Pašam darot darbu, tas uzreiz ir ārkārtīgi personīgi. Aug paškritika, jo tu nekad neesi līdz galam pārliecināts. Tu uztrenē savu dzirdi. Paškritikas latiņa tiek celta tik augstu, kamēr tā apmierina ego prasības. Mēs esam pieņēmuši, ka „SIA Radikal" ir ļoti dārgs, prasīgs un nežēlīgs hobijs, kurš laupa un apēd laiku. Ja pirms trijiem gadiem kāds teiktu, ka man būs šādi iespēlēts albums, es atbildētu, ka tas nav reāli.
Pabeigt radošu procesu vienmēr ir grūti. Kad jūs pateicāt - tagad pietiks?
Dainis: Šim jautājumam ir daudz posmu. „SIA Radikal" pastāv trīs gadus, albums ir šo gadu atskaites punkts. Tagad dziesmas ir vienkopus albumā. Viss, tas ir noiets etaps. Mēs ejam tālāk.
Gustavs: Ir sakrālie vārdi, kurus pasaka inženieris: Tā, pēdējie komentāri un tad es beidzu. Tas nozīmē, ka albuma materiāls tiek dedzināts matricā, kuru vēlāk dod projām uz rūpnīcu. Tad tu vairāk neko nevari izdarīt. Labi, ka ir viens cilvēks, kas bezkaislīgi nosprauž reālas laika robežas.
Dainis: Mums albumā ir dziesma ar nosaukumu „Zilā karoga zelts", kuras albuma versija ir pilnīgi savādāka nekā mēs to kādreiz uzrakstījām. Var sēdēt pie dziesmām, prātojot, kurā vietā ko pielikt vai atņemt, tāpēc ir svarīgi radīto materiālu apkopot albumā.
Gustavs: Tu netiec pie nākamajām dziesmām!
Dainis: Tu netiec pie nākamajām dziesmām, jo visa tava enerģija aiziet jau gatava darba uzlabošanā.
Gustavs: Divas dziesmas albumā netika iekļautas, bet tā garums ir vairāk kā stunda. Lai gan sākotnēji apzināti nebija iecerēts, bet dziesmu secība, emocijas, izjustas radīšanas procesā, caur sevi absorbētais veido stāstu. Pavērojot sev apkārt notiekošo, varētu teikt – albumā ir dzirdams tautas pulss. „Monokarš" stāsta par to, ka pašam ir jārod spēks ar visu tikt galā. Latvietis ir paradis savām problēmā meklēt ārējo ienaidnieku. Ja albuma garums var nokaut klausītāju, tad šajā gadījumā viss ir optimāli izdarīts – cikls ir iziets. Nebaidos to saukt par sāgu, jo dziesmas apkopo latviešu tautas piedzīvoto nesenajā vēsturē. Mūzika nav pašmērķīgais metāls, tehniskās varēšanas pierādīšana. Es neesmu nekāds Mocarts, virtuozs, bet, ja muzikāli ir nepieciešamas izteikties, tad vārds ar noti kopā sader kā atslēga ar slēdzeni. Es esmu savas grupas mūzikas vislielākais kritiķis. Tagad varu teikt, ka kritiķis ir apmierināts, jo ir izlabotas nepilnības, kas mazināja ticību saviem spēkiem. Cepuri nost Mēmajam (skaņu inženieris Gints Lundbergs – A.L.) par darbu, jau tagad esam dzirdējuši ļoti labus komentārus par māsteru. Cilvēki netic, ka albums ir māsterēts Latvijā.
Dainis: Jā, runājot par studijas darbu, visu var ļoti labi izdarīt tepat Latvijā. Ja ir nauda – brauc uz ASV vai Zviedriju! Bet ne tāpēc, ka to darbu nevarētu izdarīt šeit, bet gan tāpēc, ka atvērsi sev jaunus apvāršņus un atbrauksi mājās ar jaunām idejām. Ar albuma skaņu ir līdzīgi kā ar dziesmām – to nemitīgi var uzlabot, taču tas ir tā, kā mēs šobrīd skanam un spēlējam. Saklausot šī albuma nepilnības, dod man interesi strādāt pie nākamā ieraksta.
Jūs abi esat pietiekami daudz ceļojuši. Vai ceļojumi kādā veidā ir iespaidojuši jūsu muzikālo darbību?
Gustavs: Viennozīmīgi! Mani ceļojumi allaž ir krustojušies ar mūziku, ne vienmēr ar smago vai metālmūziku, bet vairāk kā parādību, piemēram, mūzikas instrumentu veidolā. Es atceros, raidījuma „Ziemeļu puse" pirmsākumos mēs aizbraucām uz Gēteborgu, slaveno Fredrika (Fredrik Nordström - A.L.) studiju, kurā ir ierakstījušies Dimmu Borgir, grupas „Grave" un „Entombed". Man vajadzēja redzēt, ka ierakstu darbs notiek šādā telpā (mūsu saruna notiek kluba "Nabaklab" Gaujas istabā - A.L.). Kur rodas tā milzīgā skaņa? Tā rodas, lūk, šādā telpiņā ar vienu čali pie skaņu pults!
Dainis: Mana no ceļojumiem gūtā iedvesma nav saistīta ar radošām idejām. Sofijā „Sonisphere" festivāla laikā ar videokameru rokās man laimējās atrasties uz vienas skatuves ar „ Big 4" („Metallica" , „Slayer", „Megadeath", „Anthrax" - A.L.). Tu pagriezies pret publiku, kurā ir 30 000 cilvēku. Tas moments tev galvā nerada jaunu ģitāras rifu vai teksta rindiņu, bet iedod vēlmi ātrāk braukt mājās un spēlēt pašam savu koncertu. Man ir paveicies koncertus redzēt no ļoti tuvas perspektīvas, kas dod milzīgu motivāciju būt šajos notikumos iekšā vairāk un vairāk.
Kāds, jūsuprāt, ir koncertu atgriezeniskās saites veidošanas princips? Kāpēc daudzu grupu sakāmais tomēr īsti netiek saklausīts?
Dainis: Vai viņiem tiešām ir ko teikt? Viens ir sanākušajiem parādīt, cik labi tu proti spēlēt...
Gustavs: ... vai vampīriski nogārgties.
Dainis: Mēs no skatuves runājam par lietām, negācijām un priekiem, ar kuriem ikdienā saskaras arī mūsu klausītāji. Tādā veidā mūsu sajūtas pārklājas ar to cilvēku sajūtām, kuri stāv skatuves otrā pusē - zālē. Ja divi cilvēki runā par vienu un to pašu, gribot negribot, pats no sevis izveidojas dialogs. Ja tev īsti nav ko teikt un tu nospēlē to pašu, ko vēl 120 000 citas grupas, tad...
Gustavs: Nav jau tā, ka mēs esam radījuši, ko jaunu un nebijušu. Amerikā ar to nodarbojas producentu institūts ar milzīgiem cigāriem zobos un milzīgiem banku kontiem. Tev jāpiedzimst ļoti īpašam, tad tev izdosies. Metālā, smagajā mūzikā viena grupa 1969.gadā pateica pilnīgi visu - tu tagad to vari nospēlēt ātrāk, garāk, atkārtot vai paklausīties zem paklāja - visi ir „Black Sabbath" dēli! Un tomēr atrodas cilvēki, kas pārmet, ka kopējam „Metallica". „Metallica" kopē „Motorhead", kas kopē „Black Sabbath". „Black Sabbath" kopē „ The Beatles", jo Ozijs ģībst, ieraugot Džonu Lenonu. Tā ir forma, kurā ir iepūsta dvēsele. Mēs izvēlējāmies metālu, jo tas mums ir pa rokai.
Dainis: Es nedomāju ūber orģinālu materiālu, bet gan ziņu, ko gribi vēstīt cilvēkiem.
Gustavs: Tikko aizdomājos – izsūtot relīzi par albumu un palaižot tautā jauno dziesmu, līdzās cilvēkiem – atbalstītājiem, kuri priecājas līdzi ar mums, ir savairojušies dirsēji. Kas ir jocīgi, šos cilvēkus esmu redzējis mūsu koncertos. Pēc trešā aliņa jau saka, ka nav nemaz tik sūdīgi. Domāju, ka subkultūra no smagās mūzikas vēl nav kārtīgi atrāvusies. Man liekas, ka cilvēki, kas uzņemas iniciatīvu, dara un pēc tam iziet ārā uz skatuves, būtu pelnījuši vismaz cieņu. Latvijas popmūzikā naudas ir pietiekami, lai Zviedrijā pēc dziesmu kataloga tiek atlasītas melodijas, kurām tiek piemeklēts teksts latviešu valodā, taču ne ar kādu solāriju un matu taisnošanu nevar sasniegt milzīgus panākumus. Mums ir „Skyforger", kas jau 15 gadus spēlē, un ir savākuši stabilu fanu bāzi. Vai no popmūzikas mainās pulss? Dziesmu svētkos tas mainās, tur ir patoss, var izjust zosādu. Tāds ir mūsu mērķis. - Kad pēc koncerta man klāt pienāk desmit cilvēki un saka paldies, kad viņi sajūsmā deg vēl ilgi. Tad viss ir izdarīts pareizi.
Kā smagā mūzika var paplašināt savu klausītāju auditoriju? Vai to vispār vajag darīt?
Dainis: Klausoties metālu, ir jādomā līdzi. Ir jāsparot, ko tev ar šo mūziku grib pateikt un ko tā tev dod individuāli. Ja tu to saproti, esi laipni aicināts. Ja nesparoti, droši vien labi, ka tā, jo cilvēku mums ir pietiekami.
Gustavs: Jāsaka liels paldies „Sanctimony", kuri mūs piesaistīja savā 2008. gada tūrē. Atceros, mēs spēlējām un publika mūs vēroja, pētīja. Nodomāju – kas notiek!?!? Bet aizgāja - trešajā koncertā jau putēja smiltis. Bet tas, kas notika pagājušajā gadā Liepājā! Vasaras karstumā, +40 grādos iekštelpās mūsu koncertā bija pilns klubs. Un neviens negāja prom.
Dainis: Ja tu esi pa vidu šim visam, gūsti no tā enerģiju, acīmredzami, esi kaut ko sapratis. Metālmūzikai nekad nav bijusi svarīga robežu paplašināšana, nav bijis vajadzīgs PR. Cilvēki paši atrod metālu, un tā ir cita kvalitāte.
Gustavs: Gribu redzēt cilvēku, kurš savos tīņu gados ir fanojis par „Backstreet Boys" un 30 -40 gadu vecumā joprojām ir viņu fans. Smagajā mūzikā tas nemainās - sešdesmitgadīgi veči fano par „Led Zeppelin", staigā grupas krekliņos, kurus pirmo reizi ir uzvilkuši tīņu gados.
Dainis: Tu izvērtē, kas ir un kas nav īsts.
Gustavs: Rokmūzika ir cienīga aiz vārda roks likt vārdu mūzika, jo tā ir dzīva cilvēka radoša darbība ar īstu instrumentu. Saikne ar citiem cilvēkiem, dvēseles iepūšana notīs. Arī rokmūzikā ir ļoti daudz izskaitļotu gājienu, tomēr popmūzikā ir lielāki noziegumi pret klausītāju. Un vēl - es neticu tiem, kuri apgalvo, ka spēlē sev. Tad nespēlē man, lūdzu!
Foto autors Ingus Bajārs
