Lai izveidotu džeza "big band" nepieciešami vismaz desmit mūziķi. Big benda zieda laikos, kas iezīmējās ar svinga uzplaukumu (1930. gadu sākums) uz skatuves atradās līdz pat 25 izpildītājiem. Tomēr tad katrs no viņiem parasti spēlēja savu instrumentu.
Šobrīd mākslinieki kļūst instrumentāli elastīgāki, bet ekonomiskie apstākļi, tieši pretēji, ne pārāk, un koncertu apskaņošana iespaida sasniegšanai prasa mazāk trokšņa. 2011. gadā "European Jazz orchestra" pulcina "vien" 17 izpildītājus (+diriģents Jere Laukkanen), bet, kā vienmēr, liela daļa no viņiem izpildās ar vairākiem instrumentiem. Piemēram, saksofonisti spēlē ar vairāku toņkārtu instrumentiem un flautu, bungām, kā neatņemama mūsdienu džeza ansambļa sastāvdaļa, piepulcējies perkusionists, bet tromboniste iepūš arī tūbā.
Viss kopā rada ansambli, kuru mūsdienās tik bieži vairs neredzēsi. Pie tam vēl visi izpildītāji (izņemot trompetistu no Kanādas) nāk no dažādām Eiropas valstīm. Un tā, jau četrpadsmit gadus un divus ar pārstāvjiem no Latvijas - Intaru Busuli 2004. (vadītājs Pedro Moreira) un Staņislavu Judinu 2007.gadā. (vadītājs Lars Møller) Šogad tuvākais ir Igaunijas zemo melodiju virtuozs – kontrabasists un basģitārists Peedu Kass, kurš, kā noskaidrosies vēlāk, kļūs par vakara naglu.
Katrs gads ienes jaunas vēsmas Eiropas džeza orķestra izpildījumā. Jeres Laukanena sagatavotā un daļēji komponētā programma ir visnotaļ mūsdienīga, krāsaina un izteikti Skandināviska. Tā mēģina atturēties no klasiskā rakstura džeza kompozīcijām – svingošanas, pierasta rakstura ritma struktūrām, atkārtotām pārejām un piedziedājumiem utt. Tieši pretēji, tajā izceltas daļas, kuras nekad neatkārtojas, ritma tekstūras mainās ik pēc minūtes tāpat kā solisti mainās cits pēc cita, reizē nesaglabājot iepriekšējo skanējumu. Protams, pievienoti arī pasaules mūzikas elementi, bez kuriem mūsdienu mūzika vispār neeksistētu. Pats Laukanens vada somu/afro/latīnmūzikas džeza ansambli, tāpēc šogad daudz izcelti Āfrikas un Latīņamerikas ritmi un elementi, kā arī nedaudz no Balkānu mūzikas, tomēr – pavisam nedaudz. Nobeigumā var teikt droši – šis džezs nav domāts dejošanai, bet gan tieši pretēji – atslābšanai.
Būdams no Somijas, kur džeza kultūra vēl aizvien turas pārsteidzošā un inovatīvā līmenī, Laukanens izvēlējies izspēlēt tikai savus un vēl pāris kāda somugru izcelsmes komponista, igauņa Raula Sūta (Raul Sööt) darbus. Prātā nāk šobrīd vispār esošā Skandināvijas džeza tendence radīt nedaudz ledainus neparasta taktsmēra darbus, kuros gandrīz nemaz neparādās svinga ritmiskums un pirmatnējā popa iezīmes – svarīgu vietu ieņem parasti aiz voltām, it kā nobeigumos atrodamo takšu atkārtošana un partiju cilpas. Arvien vairāk tiek izcelts gandrīz matemātiski ieprogrammēts un grūvīgs mūzikas skanējums, tieši instrumentālā virtuozitāte, bet diezgan bieži noliegts vokālais materiāls. Citos gados tas izmantots pat vairākkārtīgi, šoreiz Jere Laukanens to kā izteiksmes līdzekli nav izvēlējies.
Kā jau vienmēr uz solo partijām kompozīcijas laikā tiek uzaicināti gandrīz visi orķestrī spēlējošie mūziķi. Šajos mirkļos izpaužas katra mākslinieka skola un spēlēšanas manieres, sākot no saksofonistes un flautistes Marikes Van Daikas (Marike Van Dijk) Beniluksam raksturīgās, avangarda un bieži aritmiskās spēlēšanas stila, beidzot ar franču trompetistu Kventinu Gomarī (Quentin Ghomari), kurš atsauc atmiņā Ērika Trufāza (Erik Truffaz) romantisko un individuālo spēlēšanas manieri.
Bulgāru perkusionists Ivans Tsonkovs piešķir skanējumam pasaules mūzikas fonu, jo tieši tas ir perkusiju galvenais mērķis – radīt vidi etnogrāfiska rakstura izpausmēm. Pretēji lielākajai daļai orķestra, pilnīgi brīvi un apgaroti jūtas basists Peedu Kass. Ar savu emocionālo, nesamāksloto izturēšanos viņš paņem skatītājus vienā kampienā un tieši tad, kad Kasa rokās parādās lociņš, Raula Sūta darbs "Ice Breaker Son" liek publikai gavilēt. Šis kontrabasists pierāda tikai to, ka spēlēšana ārpus rāmjiem un pieņemtām struktūrām pievilina daudz vairāk klausītāju nekā matemātiski precīzs izpildījums, bet bez emocijām. Tikai piecās minūtēs Kass ar dažādiem paņēmieniem izspiež sulu no instrumenta un skatītājiem, tomēr atstājot tos veselus – tāds ir rezultāts, ja emocionālā palete valda pār loģisko domāšanu.
Pretēji kontrabasam diezgan mierīgu partiju nospēlē vienīgais ne Eiropas pārstāvis, trompetists Haidens Pauvels (Hayden Powell) no Kanādas. Viņam raksturīga rāmā, estētiski baudāmā, ne avangardiskā atzara Kanādas pūtēju skola, kurai pieder, piemēram, flautists Bils Makbirnijs (Bill McBirnie) vai arī Latvijā dzīvojošais saksofonists Niks Gothams (Nick Gotham). Ar spēlēšanu nevedas vācu brīnumbērnam, pianistam Pablo Heldam, pilnīgi klusas izrādījās vairums orķestra sieviešu – čehu saksofoniste Marketa Smejkalova, trombonistes Kristīne Karlsone (Christine Carlsson) no Zviedrijas un Juliane Gralle no Vācijas.
Tomēr visu laiku smaidīgs un šķelmīgs bija trombonists no Skotijas – Patriks Kenijs (Patrick Kenny) un viņa biedrs, slovēnis Vids Zgajners. Vēl bez viņiem solo numurus veica saksofonisti Jūlija Šreitla (Julia Schreitl) no Austrijas, Miroslavs Popradi no Slovākijas un baudāmais, relaksētais Emanuele Di Nardo no Šveices, kā arī trompetisti Bjarke Nikolajsens no Dānijas un Simons Millerds no Norvēģijas. Visbeidzot, pašā koncerta izskaņā atskanēja džeza koncertos vienmēr gaidāmais bungu solo – tā autors, nosvērtais, entuziastiskais Horvātijas bundzinieks Janko Novoseličs (Janko Novoselic). Žēl, ka šāds izgājiens bija tikai vienu reizi.
Mūziķi atraisījās pēc Kasa kontrabasa partijas, t.i, precīzi otrajā pusē, kad gandrīz stunda no izpildītā materiāla bija ļoti saspringta. Mākslinieki izskatījās statiski, tomēr, atskatoties uz šajā koncertturnejā paveikto, kad koncerti ir katru dienu divas nedēļas pēc kārtas, to drīzāk varētu saukt par nepārspējamu nogurumu. Varbūt tas ir arī uztraukums, jo "Rīgas Ritmi" ir starptautiski atzīts festivāls, uz kuru ierodas ja ne vienmēr prasīga, bet vismaz izmeklēta publika, kuras priekšā vajadzētu būt nevainojamam.
Eiropas Džeza orķestra uzstāšanos tomēr var vērtēt kā lielisku notikumu. Lai gan tā vadītāja Jeres Laukanena un viņa kolēģa Raula Sūta rokraksts bija diezgan vienveidīgs, tomēr arī tādi vēsturiski personāži kā Glens Millers (Glen Miller), turoties pie saviem ieskatiem, reizē nemazināja aizraujošo un lielisko skanējumu. Paldies arī Peedu Kasam par lielisko solo. Paradoksāli salīdzinot to ar Intara Busuļa vokalīzi jau gadus atpakaļ, jānonāk pie secinājuma – baltieši var. Un kā vēl.
Foto autors Vladislavs Punculs
