Uzstāšanās Rīgā jau ir unikāla ar to, ka pasaules slavenākajam a cappella izpildītājam piepulcējas četrdesmit Čikāgas bērnu kora vokālisti un diriģente Džozefīne Lī (Josephine Lee). Šāda koncertpakete jaunā Makferina albuma "VOCAbuLarieS" notikumu sērijā netiek piedāvāta gandrīz nevienā citā valstī, izņemot vēl vienīgi Helsinkus Somijā, kur "Chicago Children's Choir" uzstājās trīs dienas iepriekš. Un pāris Vācijas priekšnesumos Bobijam piepulcējas Eiropas Kamerkoris. (Chamber Choir of Europe) Tomēr viņš nesteidzas un savu tieši pusgadu garo koncertturneju ar vien 45 koncertiem izbauda nesteidzoties. Tāpēc tikai īstens koka pālis, skatītājs, nespētu pamanīt un sajust no skatuves plūstošo relaksēto, harmonisko un harizmātisko enerģiju.
Bobijs Makferins klausītājam piedāvā visu. Būdams "muzikālais kosmopolīts", viņš pat nemaz nedomā atļauties ieslīgt noteiktās formās, struktūrās, rutīnā un, lai gan ierobežotās, bet arī ne oktāvās. Bet mirkļos, kad šķiet, sabiedrība vēlas sagaidīt visu, piedevām vēl arī neiespējamo no cilvēka, kurš vairāk kā 30 gadus ir racis, cēlis un trenējis, izpildās Sokrāta teiktais, ka "es zinu to, ka nezinu neko" - viss sasniegtais kļūst mazsvarīgs. Un klausītāja gaidītās grandiozās vokalīzes, "Don't worry, be happy" izdeldētais celiņš un mūžīgās uz skatuves dēļiem esošo mūziķu atskaites par to, kas mēs esam, kas es esmu, ko mēs šeit darām un cik ļoti man patīk būt Rīgā, klaji tiek nomainītas uz suģestējošām pasaules mūzikas šūpuļdziesmām, verbāli izpildītu Bahu vai viegli hipnotiskām kora partitūrām.
Drošības sajūtu skatītājs iegūst jau pirmajās desmit minūtēs, kad, izpildot "VOCAbuLarieS" pirmo melodiju "Baby", publikas džungļos sāk raudāt bērns. Tieši tajā mirklī visi, cik nu tie daudzie simti, cilvēku noelšas mātišķā pieķeršanās burvībā, kad Bobijs, kā ar likteni sarunātā mirklī, maigi atkārto "baby, baby, running running, baby, baby, watching, watching..." Un pēcāk, arī pārējie notikumi, līdzi dziedāšana, uzaicinātie cilvēki un visi publikas pieprasījumi liekas kā iestudēti un izdodas nevainojami. Iespējams, izpildot tik naturālus skaņdarbus, Makferins iemācījies ieprogrammēt laiku pēc savas inteliģences neizdomātas laika skalas un universāla cilvēces iekšējā pulksteņa.
Bobijam vairs neinteresē, ka viņa izpildītajā programmā nav gandrīz nevienas pašas popdziesmas. (Ja vien "Ave Maria" prelūdija vai improvizācijās ar skatītājiem izpildīti Sinatras meldiņi un Neta Kinga Kola (Nat King Cole) "Unforgetable" skaitās.) Bet viennozīmīgi var teikt, ka viņš nemēģina būt iedomīgs vai pašpārliecināts. Pareizais vārds būtu organisks. Vai dabīgs. Pilns miera, siltuma un personiska pieskāriena. Ik mīļu brīdi Makferins piedāvā izklaidi, dalību, radīšanas dziņu un saprašanu, lai mūsu septiņas cilvēka vajadzības tiktu piepildītas. Un bieži pat ar kaudzīti.
Bobija attiecības ar skatītāju netiek nodibinātas. Tās vienkārši ir. Uzstājoties Pasaules Zinātnes festivālā, 2009.gadā, viņš divu minūšu laikā pierādīja, ka cilvēku starpā ir nepārtraukts kontakts. Nepārraujama mentāla saite, kura liek mums visiem kļūt par vienu veselu, bet reizē nejusties apspiestam, un nav svarīgi, kurā pasaules malā mēs esam. Šis vienkāršais iekšējā beznosacījuma ritma princips izpildās ar jebkuru skatītāju, jebkurā valstī.
Un šo, nu jau leģendāro, Pasaules Zinātnes festivālā prezentēto pentatonisko skaņkārtu, Makferins, pēc kāda skatītāja pieprasījuma, demonstrē arī Rīgā – katram solim pa kreisi vai pa labi piešķirot vienu toni no piecu nošu oktāvas. Atkarībā no kāju pozīcijas, auditorija atkārto toni, kamēr pats Makferins ikdienišķi nodungo kādu melodiju. Kongresu namā, kur Bobijs no vienas oktāvas izpletās, šķiet, trijās, atskanēja arī latviešu kora mūzikai vienmēr padevīgās augstās skaņas. Tāda pilotāža atkarīga no individuāliem tautas balss saišu garumiem, bet tā vai citādāk – tas padodas visiem.
Četrdesmit cēlieni krēslā un urā! pienākas "Chicago Children's Choir". Izpildījums, neskatoties uz to, ka lampu drudzis uznāk vienmēr, it sevišķi tad, kad esi pusaudzis, ir tāds, ka nav kur piesieties. Jo pretēji visiem pārējiem Makferina vokalīžu ierakstiem, Baha vai Mocarta interpretācijām un soft jazz kompozīcijām ieraksta "VOCAbuLarieS" materiāls ārkārtīgi dziļi saknējas afro skaņu radīšanas kultūras pamatmetos un sabiedriskās mūzikas izpildījuma priekšnosacījumos, kurus tā vienkārši no papīra neiemācīsies. (Ar sabiedrisko mūziku nav domāta populārās mūzikas kustība, bet gan arhaisks masu sadziedāšanās princips – viss ciems milzīgā pulkā, paļaujoties uz intuitīvu tempu, saturu, emocionālo uzbudinājumu u.c.)
Biežas poliritmikas kārtas, daudzbalsība un visam pāri "highlife" bezbēdnīguma un mažora elements – tāds ir šis koncerts. Būdams amerikānis, bet ar pārkontinentālām saknēm, Bobijs Makferins dziļi izjūt savu senču iekšējos pulksteņus un tos kontrolē ģeniālā līmenī. Tāpēc tikpat daudz cēlienu, cik visam korim, pienākas arī tā diriģentei Džozefīnei Lī, kas šo Makferina brīvības un ģenialitātes lidojuma partitūru viens:viens pārliek no papīra uz vokālistu balsīm. Nav zināms, bet izklausās, ka mēģināts līdz nemaņai. Taču rezultāts, kas par rezultātu...
Bet koris aiz Bobija Makferina muguras varētu arī nebūt. Bet tikai tāpēc, ka lielu daļu koncerta viņš sēž uz krēsla skatuves centrā un kā ģeomagnētiskais lauks rezonē ar klausītāju jūtu gammu. Kad pieklust krāšņā un spēcīgā pirmatnējā gospeļa kompozīcijas, Makferina naksnīgā vokalīze, dungošana, rūkšana, pieliekot mikrofonu pie kakla (piemēram, versijā par kompozīciju "Drive") un citas aktivitātes rada nebeidzama mēģinājumu iespaidu. Bobijs sev piedāvā dažādas partijas, reizē apdomīgi noraida, bet nekad neaizmet projām pavisam. Viņš pat uzaicina pāris dalībniekus no kora, lai izpildītos kopā, kā arī sniedz mikrofonu klausītājiem un arī kādam bērnam, kurš, ne nieka nesaprazdams no angļu valodas, bet, radīšanas dziņu vadīts, iesaistās šovmeņa spēlītēs. Kā izrādās bērnišķīgās, bet tikai tāpēc – saprotamās, bezgala patiesās un neviltotās.
Bieži, klausoties kādu mākslinieku, kura skaņdarbi ir diezgan līdzīgi, pēc kāda laika parādās pirmās garlaicības pazīmes. Turpretī Bobijs Makferins, izmantojot tikai un vienīgi savas vokālās un skatuves dotības, atlaiž klausītāju krēslā, atslābina, bet ne iemidzina. Tas ir lērums šūpuļdziesmu, kuru starpā nav ne "Don't Worry, Be Happy", "Kalimba Suite", ne arī šī brīža singla "Say Ladeo". 30. aprīļa koncerts ir pierādījums tam, ka dabiska skaņu mūzika vienmēr ir universāla. Tā neprasa standartus vai sabiedrības pieņemtas vērtības, bet gan paļaujas uz desmitiem tūkstošu ilgu civilizācijas ģenētiku un, protams, pozitīvismu. Pasaulīgu, nenovērtējamu pozitīvismu.
Foto autors Vladislavs Punculs
