- Labvakar! Kur jūs šobrīd atrodaties?
- Sveiki! Esmu studijā un cenšos pabeigt jauno remiksu.
- Pagājušajā gadā jūs uztaisījāt vairāk nekā 75 remiksus, tagad studijā strādājat pie jaunā, nospēlējāt vairāk nekā 100 setus, sanāk, ka visu laiku pavadāt studijā un ceļā?
- Īstenībā, nē. Viss ir pietiekami sabalansēti: vīkendus es pavadu ceļojot dažādās foršās pilsētās, kur spēlēju, nedēļas laikā mēģinu koncentrēties uz studijas darbu, taču man ir arī ģimene, ar kuru pavadu laiku. Pēdējos mēnešos daudz remiksus neesmu taisījis, tāpēc šobrīd neesmu pārāk noslogots.
- Tonijs Lionnijs, kurš trīs nedēļas atpakaļ spēlēja mūsu ballītē, pastāstīja, ka jūsu tēvs bija grupas "Shakatak" bundzinieks, par ko līdz tam brīdim es nezināju. Vai viņš bija tas cilvēks, kurš uz jums radīja vislielāko muzikālo ietekmi?
- Jā, viņš un mana mamma. Viņa arī ir mūziķe – džeza dziedātāja, lai arī neprofesionāla, tomēr viņa visu laiku uzstājās. Īstenībā vēl pirms tēvs sāka spēlēt grupā "Shakatak", viņi ar mammu bija psihodēliskā-folka grupas dalībnieki un daudz uzstājās. Tā kā viņi abi mūzikā bija iesaistīti profesionāli vēl pirms manas dzimšanas. Man ir paveicies, jo esmu uzaudzis mājā, kur vienmēr skanēja mūzika. Mans tēvs ir bundzinieks, un laika periodā no 1980to gadu vidus līdz beigām, kad mūzikā aizvien vairāk tika pielietotas viņam bija pieejama aparatūra – bungu mašīnas un tehnoloģijas. Es daudz laika pavadīju viņa studijā un redzēju visu producēšanas procesu, mācījos strādāt ar aparatūru. Man paveicās apjaust muzikālās ietekmes un vienlaicīgi apgūt studijas darbu.
- 2000. gados piecus gadus pēc kārtas jūs spēlējāt grupā "The Bays", kuru man nav nācies redzēt dzīvajā, bet tikai tās uzstāšanās ierakstu Youtube... Vai tajā laikā jūsu dzīve bija līdzīga tam, par ko stāsta roka zvaigznes: pastāvīgi izbraukumi un praktiski ne dienas mājās?
- Īstenībā, nē. Protams, mēs sniedzām daudz vieskoncertu, jo tas bija uz koncertiem balstīts projekts, mēs netaisījām ierakstus un nekādā veidā tos neizlaidām: ne ciparu un ne fiziskā veidā, ne plates, ne diskus. Mēs spēlējām dzīvās improvizācijas. Jā, mēs daudz braukājām ar vieskoncertiem, bet no otras puses šis projekts tā visiem dalībniekiem nebija vienīgais: mēs spēlējām un strādājām arī citās grupās un projektos... Pieci gadi – liela manas dzīves daļa, kuras uzstāšanās laikā mēs piedzīvojām neaizmirstamus momentus tādās vietās un festivālos, kuros es kā dīdžejs diez vai kādreiz spēlētu. Tomēr pēc pieciem vai sešiem gadiem grupā es sapratu, ka mēs stāvam uz vietas, un man vajadzēja pieņemt lēmumu: vai nu fokusēties uz Freerange Records un projektu Jimpster, vai mēģināt kaut ko darīt ar grupu. Šobrīd es nodarbojos ar Freerange leiblu jau 15 gadus, un ir skaidrs, ka man bija jāpievēršas tam, kas patiesi strādā ilglaicīgi. Es vairs nepiedalos grupā, bet dažkārt mēs spēlējam gigus vai arī vienkārši satiekamies.
- Šodienas digitālā ērā Freerange Records joprojām turpina izlaist vinila plates. Kompānijai tas ir reklāmas un promotešanas dēļ vai tomēr biznesa dēļ?
- Protams, tas ir promo veids, jo šobrīd izlaist vinilu ir ekonomisku neizdevīgi. Mēs izlaižam nelielu plašu daudzumu, bet saprotams, ka tas ir viens no veidiem, kā atšķirties no tūkstošiem ciparu leiblu, kas parādās katru dienu. Un vairākiem māksliniekiem, kas daudzu gadu garumā izdod materiālu mūsu leibla paspārnē, patīk tas, ka viņu mūzika tiek izdota ne tikai digitāli, bet arī uz fiziskiem nesējiem. Starp šiem mūzikas izlaišanas veidiem mēs cenšamies saglabāt pareizo balansu, jo Freerange pastāv jau sen un mēs esam ļoti labi pazīstami digitālo leiblu tirgū. Cilvēki nepērk daudz vinila, jo vienmēr var nopirkt digitālu kopiju. Plašu izlaišanai mēs piesaistām dizainerus, kas zīmē vākus, un mēs turpināsim to darīt, kamēr varēsim to atļauties, lai arī mazam cilvēku skaitam, kuru starpā, iespējams, vairāk ir nevis dīdžeju, bet kolekcionāru, kas mūsu plates pērk pēdējos 15 gadus un vēlas to darīt arī turpmāk.
- Šis stāsts ir arī par mani, jo vinils man savā veidā ir fetišs... Un, klau, vai uz plates iznāks arī otra Džoša Vinka jūsu singla „Alsace & Loraine" interpretācija, jo esošajā relīzē ir tikai versija bez "mucas"?...
- Šī versija ir tikai ciparu relīzei un nedomāju, ka tā varētu kādreiz parādīties uz plates. Vinilam mēs izvēlējāmies savādāku 11 minūšu miksu bez basu bungām. Par šo klubiem draudzīgāko versiju man jautāta vēl pāris cilvēki, tomēr mēs ar Džošu apspriedāmies un nolēmām, ka vinila platē jāizlaiž oriģinālā un jocīgā versija, bet otra jāatstāj tikai digitāla. Un tā ir vinila problēma: vienmēr ir skanējuma laika ierobežojumi, tāpēc dažkārt nākas pieņemt smagus lēmumus par to, kurus trekus platē iekļaut, jo parasti visu nav iespējams iedabūt pat uz abām pusēm.
- Jūsu pats pēdējais autoralbums „Amore" iznāca 2006.gadā. Vai ir plāni par nākamā izlaišanu?
- Es labprāt pacenstos ierakstīt jaunu, jo tirgū vēl ir vieta autoru albumiem. Ja paskatīties, piemēram, uz Resident Advisor, tad var redzēt, ka autoru elektroniskie albumi iznāk daudz, un klausītāji tajos ir ieinteresēti. Parasti tas ir ilgstošs process, lai radītu albuma konceptu un uzrakstītu tam trekus. Pēdējā laikā zem Jimpster vārda es daudz esmu strādājis pie singlu radīšanas un tikai mazākā daļa no tiem nonāk uz deju grīdas, daudzi no tiem ir dauntempīgi vai vispār leftfield. Tāpēc ir zināms ierakstu krājums, kurus varētu ietvert albumā. Bet tas nav šī gada projekts, iespējams, nākamā gada.
-Džimpster, paldies par sarunu, un ļoti gaidām jūs Rīgā!
-Paldies arī jums, ceru sestdien ieraudzīt visus danceflorā!
