Vispirms pils viesu uzmanībai sevi piedāvāja „Swans" līdera īpaši cildinātais divpadsmitstīgu akustiskās ģitāras lietpratējs Džeimss Blekšovs. To, kāpēc Džirā izteicies, ka nepilnus 30 gadus vecais garmatainais brits ir viens no dažiem māksliniekiem, ar ko vislielākais prieks sadarboties, izdodot mūziku leiblā „Young God", mūziķis daiļrunīgi demonstrēja, vakaru ievadot ar lietainajai noskaņai piemērotām četrām padsmit minūšu sapņainām instrumentālām kompozīcijām: ārkārtīgi vienkāršām, vienlaikus smalki niansētām un virtuozi divām rokām uz viena instrumenta „orķestrētām".
Vēl pēc neilga pārtraukuma klausītājiem bija pienācis laiks aptaustīt ausu aizbāžņus somās, jo ļaunu vēstošu sirēnveidīgu ģitārcilpu, un sitaminstrumentu pulsācijas caurstrāvota pusstundīga instrumentāla ievada aizsegā uz skatuves cits pēc cita parādījās vakara galvenie varoņi. Lai paliek baisie nostāsti par to, ka astoņdesmitajos gados „Swans" koncertos klausītājiem skaļuma pārmērības uzdzinušas sliktu dūšu. Mums tos laikus iztēloties lieliski palīdzēja gluži „nevainīga" paskata aparatūra, kam kultūras pils zāle izrādījās nebūt ne tik liela, kā šķiet. Nenovēršamas gan bija arī pārdomas, ka šādās reizēs, kad augstākā mērā nesaudzīgi un ilglaicīgi tiek pārbaudīta apskaņošanas agregātu maksimālā jauda, skaņas kvalitāte lielākoties tomēr liek vēlēties ko labāku.
Džirā savas jaunrades prioritātes raksturojis: no 1982. līdz 1997. gadam pastāvējušajā un pērn reanimētajā „Swans" viņu galvenokārt interesē „skaņa" (starpposmā dibinātajā projektā „Angels of Light" – „vairāk pašas dziesmas un vārdi"). Un tāds, spriežot pēc viņa izteikumiem nesenākās intervijās, bijis arī „Swans" atdzimšanas pamatimpulss: muzicējot ar „gaismas eņģeļiem", kāds nejauši „noklīdis" skaņas fragments aizķēris senpiemirsto stīgu, pamodinājis snaudošo vēlmi ceļot uz jaunām skaņas iespēju robežām un atklāto dot „aptaustīt" citiem. Tad radušās vairākas dziesmas, ko nav izdevies aranžēt, kā ierasts darbā ar „Angels of Light" kompozīcijām. Atlicis vien konstatēt – tā stunda ir klāt: jāpieaicina ģitārists Normans Vestbergs („Swans" dalībnieks no pirmās ilgspēlējošās plates „Filth" laikiem), „Swans" un/ vai „Angels of Light" spēlējušie ģitārists Kristofs Hāns, sitaminstrumentālisti Tūrs Hariss un Fils Puleo, Maikla labs draugs basģitārists Kriss Pravdika, kā arī vairāki (tai skaitā prominenti) viesmākslinieki; ir tapis jauns „Swans" albums "My Father will Guide Me up a Rope to the Sky", un Ņujorkas „post punk" savdabji var doties pasaules turnejā.
Lai arī „Swans" daiļradē netrūkst klusu, lirisku kompozīciju, „skaņas izpēte" Džirā arvien saistījusies arī ar tās kāpināšanu decibelu izteiksmē, kad audiāla bauda kļūst par taustāmām „mocībām". Viņš to dēvē par vienu no mākslinieciskās izteiksmes „rīkiem".
Šā „rīka" draudīga „vicināšana" arī ievadīja turnejas koncertu Rīgā. Un, lai gan turpmākajā vakara gaitā spiediens uz bungādiņām mēdza arī pierimt, „plauktā nolikts" šis „rīks" netika, bet tapa likts lietā gluži tāpat kā pārējie – stīgu, sitamie un elektroniskie – līdzekļi, - lai izpaustos „pēc pilnas programmas", kur, pēc Džirā domām, studijas variantā ievads bijis daudz par īsu, kur necaursitamas un apburoši robustas ģitārsienas pamatos „iemūrēt" nedaudz pinkfloidisku basu vai kur, viņaprāt, interesantāk nekā ierakstā nozīmē haotiskāk – kā skaņu jūklī pārtapusī „My Father..." beidzamā un arī koncerta noslēdzošā – piedevu – dziesma „Little Mouth", ko Džirā teatrāli diriģē, vēcinot ar netīru kabatakatu atgādinošu drāniņu un, tikai pašās beigās „a capella" noskandējot meldiņu, ļauj noprast, par ko bija runa.
Nevarēja neatpazīt skaistos ģitārakordus, kas raksturīgi dziesmai „Sex, God, Sex" no 1987. gada albuma „Children of God", tāpat kā nepamanīt Džirā žestus un mīmiku, kas ilustrē šā ieraksta iedvesmas avotu – amerikāņu telesludinātājus. Zināmu vilšanos radīja „My Father..." visiespaidīgākās dziesmas „Eden Prison" koncertpriekšnesums, ko necaurvija ierakstam zīmīgie gari stieptie ģitārvaidi un ko varēja sazīmēt vien pēc vārdiem (tobrīd skaņa bija noregulēta tā, ka – atšķirībā no koncerta sākuma – vokāls bija labi dzirdams). Bet „Swans" koncerts jau ir viengabalains priekšnesums, kurā stāsts nav par dziesmu atpazīšanu un salīdzināšanu ar albumā dzirdētajām. Tas vēsta par kompozīciju formas paplašināšanas, skaņas meklējumu un atklājumu ceļu, kas turpinās pēc iziešanas no studijas; par dziesmām, kas uz skatuves dzīvo savu – neatkarīgu – dzīvi.
Foto autors Anrijs Požarskis
