Ja Pūpolsvētdienas koncerts piedāvāja vien Franku Martēnu un Ērika Ešenvalda trīsdesmit minūšu garo oratoriju "Ciešanas un Augšāmcelšanās", 21.maijā, sezonas noslēgumā, repertuārs izrādās daudz plašs. Sākot ar šī gada pašmāju jubilāru, melanholisko Pēteri Vasku un viņa lūgšanu "Mūsu Tēvs debesīs" un dramatisko poēmu "Zemgale". Beidzot, tikpat jauktā secībā kā Vaska kompozīcijas, ar vidējās paaudzes zviedru komponista, izteikta Ģerga Ligeti skolnieka Svena Dāvida Sandstrēma (Sven-David Sandström; 1942) klasiskās un modernās mūzikas tekstūras ar šūpuļdziesmu "Cradle Song/Tyger" un sakrālo kompozīciju "Veni Sancte Spiritus".
Vēl kāds koru mūzikas priekšnesuma pamatdaļas pārstāvētais mākslinieks bija pagājušā gadsimta romantiķis, aptuvenais Emīla Dārziņa līdzgaitnieks un līdzīgi komponējošais Albans Bergs (Alban Berg; 1885-1935) un viņa trīs dziesmas no viņa komponētā agrīnā opusa sešpadsmitbalsīgam korim "Die Nachtingall", "Traumungekrönt" un "Im Zimmer". Divas stundas iekļāva arī Kristīnes Adamaites izpildīto franču ērģelinieka Sezāra Franka sonāti La Mažorā. Tas viss, protams, veda uz pašu svarīgāko notikumu, kas izvērtās par ārkārtīgi spēcīgu pārdzīvojumu – Riharda Dubras pasaules pirmatskaņojumu darbam "Accedite Gentes".
Jau ar pirmajām lietus koka čaboņām Doma baznīcas abos transeptos iesākas viens no pēdējā laika fantastiskākajiem piedzīvojumiem Latvijas koru mūzikā. Kamēr soprāni Inese Romancāne, Nora Vītiņa, Sanita Sinkēviča un Dita Tarvida lēni un viegli noteic liturģisku cerību un nostaļģijas pilnu fonu, tikmēr Liene Kļava ar violas palīdzību aicina ikvienu ieklausīties drīz gaidāmā apokaliptiskā brīnuma tapšanā. "Jo kungs drīz izies no sava mājokļa,/Lai sodītu zemes iemītniekus,/ kas ir pret Viņu."
Rihardam Dubram jau no "Te Deum" laikiem 2002.gadā ir simpatizējis telpiskā skanējuma un akustikas izmantošana pilnos apmēros. Tāpēc, kamēr solisti manevrē Doma sānu daļā, pats koris atrodas blakus ērģelēm, bet Liene Kļava – priekšplānā. Lai skaņa izklātos visos baznīcas kaktos. Tiesa, šobrīd Dubras rīcībā ir vien "Latvija", ne vairs vairāki jauktie vai zēnu balsu dziedātāji, taču Valsts akadēmiskā kora izdotais skaņas tilpums un tas, kā to ieplānojis komponists, aizvieto jebkuras masas.
"Accedite Gentes" milzīgo darbu caurvij Dubram raksturīgi elementi. Sākot ar atgriešanos pie "Te Deum" bagātīgās perkusiju izmantošanas spēcīgam, enerģiskam efektam un telpiskuma radīšanai (jau pieminētie lietus koki, šķīvji, trijstūri, zvaniņi, bungas u.c), beidzot ar pērno, sajūsminošo lielo darbu "Alma Redemptoris Mater", kur solo instruments, saksafons, ieguvis pārsvarā zemu skanējumu, it kā pildot sirdsapziņas skanējuma lomu, bet diezgan augstās, visaptverošās ērģeles sludina dievišķās skaņas. "Accedite Gentes" izpildījuma laikā abi instrumenti atkal spēlē tās pašas lomas, tomēr ik pa laikam žonglē ar tām un bieži ieņem viens otra vietu. Viola kļūst nevaldāma, bet ērģeles iestājas dobjas un zemas kā neapstādināms rēgs – nemanāmas, bīstamas un neizdzēšamas.
Ritmiskie perkusiju izpildījumi izdzēš pulksteņa kontrolēto laiku, radot paši savu tempu un liekot asinīs tekošajam ritmam drebelīgi tiekties pēc pirmatnējā. Te lēna un mokoša, te atsperīga un labu vēstoša. Kristīne Adamaite toņus iejauc tik klusi, nemanāmi un mierīgi, ka liekas – darba pamatā neskan ērģeles, bet kāds elektronisks mūzikas instruments, kura skaļumu regulē ar "volume" funkciju. Kopā ar bungām lielais instruments vairs nav lecīgs un fiziski tiešs kā, piemēram, Baha trio sonātēs, bet rada spēcīgu, neizsīkstošu, atmosfērisku un seismisku pamatu, no kura dreb ne vien sirds, bet arī krēsli.
Klausoties Rihardu Dubru un veroties Doma baznīcas vitrāžas rozē, liekas, ka vairāk kā divdesmit minūšu garā eposa izskanēšanas brīdī gaisma caur to kļūst tikai gaišāka. Neskatoties uz to, ka pavasara vakars pienāk steidzīgāk nekā vēlams, saules pēdējie luksi, pat par spīti, cenšas uzkavēties, kā būtu kontrolēti un sasieti valgos. Un ar kopkora, soprānu kvarteta, vijoles, ērģeļu, šķīvju un visu citu instrumentu piedalīšanos tie tiek palaisti vaļā līdz ar pēdējo triecienu audiencei. Un prožektori šķietami iedegas spilgtāk, dziedot vārdus "Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus/Un aklo acis varēs raudzīties ārā no tumsas...".
Neskaitāmus desmitus gadu baznīctēvi mēģinājuši vilināt cilvēkus uz dievnamiem, bet tas sanāk arvien nesekmīgāk un nesekmīgāk. Rihards Dubra ir radījis jaunu ticību baznīcai, jaunu dievkalpojumu un sprediķu formu, kurā grēku nožēlošana darbojas nesalīdzināmi efektīvāk. Bagātīgā, monolītā skaņa iespiežas klausītāja dziļākajos slāņos un izspiež no tā visas drazas un nepatīkamos atomus, un tas nāk nevis ar vieglprātīgu un sev piedodošu vieglumu, bet ar ciešanām, drebuļiem un pat asarās aizrautu elpu. Šī baznīcas mūzika beidzot kļūst tāda, kādai tai vajadzētu būt – saldsērīga, iespaidīga un sakrāla visdziļākajās pakāpēs, kad tik vien kā pusē no parastā dievkalpojuma laika atnākušajam gandrīz fiziski cauri iziet visa kristīgās pasaules vēstures emocionālā gamma.
Kopš 2002.gadā radītā slavinājuma Dievam, Dubra ir te noklusis, te atkal parādījies, atmetot vecās Eiropas korāļus un turpinot attīstīt jau kādu laiku pasaulē valdošo ambiento, caururbjošo, dažbrīd pat izstiepto un emocionāli pakļaujošo kora skaņu. Līdz beidzot šobrīd ir sasniedzis augstāko (bet vēl ne galējo) punktu cilvēka jūtu manipulēšanas spējā. Tomēr vai to tā nosaukt? Komponists, kā jau daudzi citi radošas personības, atzinies, ka "Esmu saistīts ar baznīcu un nedomāju, ka enerģija, ko sevi jūtu, ir mana. Es jau mūziku neradu – tikai pierakstu to, ko man atsūta." Tas vienkārši ir cita veida izskaidrojums faktam, ka pasaules enerģijas iet cauri visiem un, ja tas iedarbojas uz komponistu šādos līmeņos, neiespējami redzēt garlaikotu audienci.
