Vakaru iekrāsos Elīnas radītā mūzika, kurā stilistiski savienojas postfolkloras tradīcija ar autordziesmu, radot ko novatorisku. Dziesminieces mūzikai īpašu akcentu un savu sajūtu piešķirs mākslinieks Einārs Kvilis, kurš glezno ne tikai ar otām, bet arī ar skaņām.
Gleznotājs un stīgu instrumentu virtuozs Einārs nenošķir mūziku un vizuālo mākslu: „Būtībā tas ir viens un tas pats. Viena veseluma sastāvdaļas. Veselums ir māksla. Ko nevari atrisināt vienā, to risini otrā." Gleznotājs saka: „Nu kāds es ģitārists, katru dienu es nespēlēju... Bet, kad es spēlēju, tad spēlēju dienām."
Elīna Līce – Štrausa dziesmas raksta un atskaņo ģitāras pavadījumā. Kā iedvesmas avotus dziesmu sacerēšanai Elīna min bērnībā dzirdētās Ievas Akurateres izpildītās dziesmas, kā arī Helēnas Kozlovas un citu nekomerciālo mūziķu koncertdarbība, un attiecībā uz Helēnu arī viņas personība. Jūrmalā esošā pasaku māja „Undīne", kurā viņa ir biežs viesis, arī savulaik devusi savu pozitīvo, akceptējošo gaisotni viņas pirmajiem mēģinājumiem radīt un radīto publiskot. Elīna uzstājas gan ar savu grupu „Baobabs", gan arī viena kā dziesminiece.
Elīna ir pārliecināta, ka muzicējot būtiska ir ne tikai ideja un darbība, bet arī attieksme pret mūziku, tekstu un klausītāju. Viņasprāt, „svarīga ir vēsts paušana, kas ir vairāk kā sevis prezentēšana. Dziesminieks ir cilvēks, kurš muzicējot pārraida kādu viņam un, vēlams, klausītājam nozīmīgu vēsti. Tas ir cilvēks, kurš dziedot iemieso kaut ko tradicionālu, saudzējamu, izjūtamu. Dažkārt arī komisku. Kurš „iznes uz āru" individuālo un nereti arī nacionālo. Dziesminieku izpildītajai mūzikai, pirmkārt, ir raksturīga intimitāte."
Abi mākslinieki, Elīna Līce – Štrausa un Einārs Kvilis, pazīstami un sadarbojas teju jau 10 gadus. Einārs par dziesminieci: „Viena no lietām, kas raksturo Elīnu ir tas, ka viņa dara to, ko pati uzskata par nepieciešamu. Tas ir ļoti labi, ja aiz Tevis iet citi. Tā ir liela atbildība. Elīna ir skaists skatuves tēls. Tik pozitīvu personību grūti raksturot."
Ieeja par ziedojumiem.