Meksikāņiem ir reti paveicies. Šī valsts atrodas, iespējams, visizdevīgākajā reģionā, lai radītu visimpulsīvāko un enerģiskāko "fusion" pasaules mūziku. Lai ietekmētos no Teksasas country, Luiziānas blūza, Kubas un Karību jūras mūzikas daudzveidības fenomena. Jamaikas regeja, konkistadoru ievestajām Spānijas parašām, Acteku un Maiju saglabātajiem asins ritmiem un pašu, nu jau meksikāņu, izkoptajām serenādēm, mariači, rančerām (solo balāžu izpildītājiem) vai citiem, neskaitāmu veidu vietējiem "šlāgeriem". Ir vismaz viens cilvēks, kurš to visu patiešām ir mēģinājis apgūt. Kompozīcijā ar spēcīgo, brīžiem pat vīrišķīgo tenora toni, Lila Daunsa jau divdesmit gadus nenogurstoši imitē iedzimto indiāņu šamaņu un svētku dejas, apvienojot ar šādiem tādiem grabuļiem un bailaoras (flamenko dejotāja) cienīgiem papēžu piesitieniem. Viņas uzspēlētā, šņukstošā sentimentalitāte tiek neitralizēta ar tekilas dzērājdziesmiņām, garas, instrumentālas pasaules mūzikas kompozīcijas tiek jauktas ar izteiktām solo balādēm.
Pats pirmais, kas iekrīt acīs, koncertam pat īsti nesākoties, ir gaismotāja apbrīnojamais darbs. Mēdz gadīties, ka pavisam slaveni mākslinieki mēdz izlīdzēties ar pieticīgām, vienkārša rakstura apgaismojuma partitūrām, tomēr Lilas Daunsas komanda strādā, lai garlaicīgi nebūtu ne klausītājiem, ne skatītājiem. Toņi un prožektoru raksturi mainās ik pēc mirkļa, tieši tikpat, cik raiba ir mūzika, cik krāsainas tās noskaņas un izpildītie stili.
Kamēr kā mežonīgās prērijās mainās skatuves izgaismojums, Lila Daunsa ir ielūgusi skatītāju savās mājās. Savās ugunīgajās, sentimentālajās, naivajās un harmoniskajās mājās. Tomēr šī harmonija ir ar augstāku latiņu nekā parastā. Te neviens nav rāms no sākuma līdz galam, bet pastāvīgi atļaujas būt uzvilcies, virtuozs un uz viļņa.
Lila ir kā harizmātisks šovmenis, no kura nevar atraut acis. No kura nepaliek garlaicīgi un kurš nenogurdina. Tomēr tas viss, pilnīgi noteikti nav tikai viņas nopelns. Aiz Daunsas stāv un krīt viņas "Mariachi" piedziedošā komanda ar akordeonu, bungu komplektu, ģitārām un elektrisko basģitāru, kas nedaudz piešauj sintētisku piegaršu. Tomēr unikāls un apburošs, nav citiem vārdiem vietas, ir arfists, vijolnieks un jaranists Selso Duarte. (Celso Duarte; Jarana – ukuleles un ģitāras kopīgās uzdzīves auglis, kas tomēr īsti neskan ne kā viens, ne kā otrs.) Pilnīgi neiespējami saskatīt, kuras arfas stīgas aizskar šis nepārspējamais virtuozs; tikpat nepārspējama ir arī viņa spēja nekļūdīties, reizē radot nebeidzamu arfas toņu viļņošanos.
Vērojot Lilas Daunsas garo bizi, spēcīgās, rituāla dejai līdzīgās kustības un atlētisko, tumsnējo augumu, neiespējami neatminēties Edvarda S. Kērtisa (Edward S. Curtis) pirms vairāk nekā simts gadiem veiktos fotouzņēmumus. Pasauli, kurā ģeniāli notverta indiāņu parastā un mītiskā dzīve. Kur virsaiši izpilda vadoņu dejas un nezaudē rāmumu, kamēr meitas un mātes ar bieziem, melniem "kanēļmaizītēs" satītiem matiem berž miltus maizei.
Lilu Daunsu ir neiespējami nesalīdzināt ar populārāko meksikānieti, mākslinieci Frīdu Kalo. Ne tikai tāpēc, ka viņa reiz izpildījusi vairākas, Džulijas Teimoras (Julie Taymor) režisētās filmas "Frida" (2002) skaņu celiņa melodijas. Bet pavisam vienkārši – arī dziedātājai simpatizē krāsainās kombinācijas skatuves tērpā un aplikācijas mājaslapā un viņai piemīt līdzīgi sejas vaibsti un spēcīgā uzacu līnija, kas tomēr nav tik mežonīga kā Frīdai.
Pateicoties Eliotam Goldentālam (Elliot Goldenthal), kurš radīja pieminētās filmas pavadījumu, Lila Daunsa nerakstītos un rakstītos materiālos ieguvusi "voice of Mexico" titulu. Tīrā, stingrā, asinsarkanā rubīna balss toņa dēļ. Neatkarīgās pasaules uztveres dēļ. Autentiskā izskata un valsts muzikālo gaitu viskrāsainākā atspulga radīšanas dēļ. Un patiesi, nebūtu godīgi, ja Lilas raksturojums aprobežotos vien ar ģeogrāfiskiem mūzikas stiliem un ietekmēm.
Tāpēc tie, kuri kāri uz visa veida mūziku, 17.jūnija priekšnesumā sadzirdēja ko līdzīgu gan Santana, gan Malo, gan, Gogol Bordello, Caetano Veloso, Enio Morricone un Manu Chao. Arī salsu, rumbu, bolero utt. pārstāvošos Buena Vista Social Club, pat blūzroku no Fleetwood Mac, "country" no Glen Campbell vai meksikāņu klasiķi Consuelito Velázquez. Viņas harizma stāv līdzās Omārai Portundo, Ninai Simonei, Mirjamai Makebai vai Sezariai Evorai. Tāpat kā Lilas balss. Tomēr, viņai ir "tikai" četrdesmit divi, kas, esot blakus pārējām slavenajām lēdijām, ir vēl tikai sākums. Šo starpību viņa izmanto uz skatuves, atļaujoties virpuļot, klapēt papēžus un veikt asas, jauneklīgas kustības.
Teikt, ka viņas koncerts līdzinās meksikāņu "ziepju operai", būtu pārdroši. Dažbrīd pavīd pāris muzikālo vārsmu, kuras piestāvētu kādai lauku zaļumballei vai ciema grautiņam starp tako pārdevējiem, tomēr tikai dažbrīd. Tradicionālā šņukstēšana melanholiskajos skaņdarbos, šķiet, uz Latvijas publiku neiedarbojas tik īpaši kā aktīvo melodiju virpulis un rezonējošā balss, kas duras kā šķēps un mirdz kopā ar tālienē spīdošajiem skatuves starmešiem. Cilvēki ceļas kājās vienreiz, pēc otrā "autoru!" cilvēki ceļas vēl. Un Lila Daunsa aiziet no skatuves, atstājot "Black Magic Woman", savu popdziesmu "Paloma Negra", kā arī vēl kādu dziesmu par balodīšiem – Tomasa Mendesa "Cucurrucu Paloma", kas vairāk zināma Veloso izpildinājumā. Izskan "Benediction and Dream" versija no "Frida", kā viegli apreibusi Daunsa ielīgojas ar nevainojamo atrakciju "La Iguana".
